Mūzikas vēstures laika līnija

SĀKT

ANTĪKĀ KULTŪRA

VIDUSLAIKI

RENESANSE

SENĀ GRIEĶIJA

VIDUSLAIKU EIROPA

SENĀ ROMA

RENESANSE

5.–14. gs.

15.–16. gs.

4. gs. p. m. ē. – 4. gs. m. ē.

7.–1. gs. p. m. ē.

JAUNIE LAIKI

JAUNĀKIE LAIKI

MODERNISMS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI

BAROKS

KLASICISMS

NACIONĀLAIS ROMANTISMS

1890–1950

17.–18. gs. vidus

18. gs. vidus – 19. gs. sākums

19. gs. beigas – Otrais pasaules karš

19.–20. gs. sākums

JAUNĀKIE LAIKI

PASAULES MŪZIKA(WORLD MUSIC)

VĒLĪNAIS MODERNISMSPOSTMODERNISMS

ROKS UN POPMŪZIKA

Pēc 1945. gada

SENĀ GRIEĶIJA

(7.–1. gs. p. m. ē.)

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MŪZIKAS INSTRUMENTI

DARBI UN PERSONĪBAS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

• Sakrālā mūzika – tempļu rituāli
• Kara mūzika
• Pilsētas mūzika – svētku, sacensību, teātra, dzejas turnīru, dzīru mūzika
• Lauku mūzika – auglības rituāli, dionīsijas
• Mūzikas zinātne – mācība par ētosu, skaņas un skaitļu attiecībām, harmoniju, emocijām un katarsi

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

Sakrālā mūzika – tempļu rituāli par godu dieviem. Kara mūzika – komandieru pavēles un karaspēka pārvietošanos pavadījušas taures un sitaminstrumenti. Pilsētas mūzika – svētku, sacensību, teātra, dzejas turnīru, dzīru pavadošā mūzika. Lauku mūzika – auglības rituāli, dionīsiji. Tā kā no šī laika nav

kvintu, kvartu). Filozofs Platons (Plátōn, 428.–347. g. p. m. ē.) teoretizējis par līdzīgiem harmonijas – elementu saskanīga savienojuma – principiem cilvēka dvēselē, mūzikā un visumā. Platons arī ierosinājis, ka mūzika spēj iedarboties uz cilvēka prātu un emocijām, piemēram, raisīt laimi vai dusmas. Pastāvēja apolloniskais un dionīsiskais instrumentu iedalījums.

saglabājušies ne nošu, ne skaņu ieraksti, nav zināms, kā tieši šī mūzika skanēja. Mūzikas zinātne – mācība par ētosu – līdzsvaru starp jūtām un prātu, kurā mūzika spēlējusi emocionālu un intelektuālu attīstīšanas lomu. Pitagors (Pythagoras, ap 570.–490. g. p. m. ē.) ar matemātikas palīdzību pētījis skaņas un skaitļu attiecības mūzikā un izskaitļojis mūzikas intervālus (oktāvu,

1/2

1 /5

1 /5

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

Apolloniskie instrumenti – piemēram, stīgu instruments lira – asociēti ar vīrišķo, debesīm un prāta pasauli. Dionīsiskie instrumenti – piemēram, dubulstabule auloss – asociēti ar sievišķo, zemi un jūtām. Aristotelis (Aristotélēs, 384.–322. g. p. m. ē.) atzīmējis mūzikas spēju radīt katarsi – kādas sakāpinātas emocijas pārdzīvojuma pieredzēšanu, tādējādi panākot garīgu attīrīšanos.

2/2

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

• Himnas un ditirambi
• Epinīkiji
• Liriskā dzeja
• Dziedātājs ar instrumenta pavadījumu
• Koris un solisti
• Ekstātiskas procesijas
• Moduss (skaņkārta): doriskā – skarbā, joniskā – priecīgā
• Mūzikas intervāli

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

Himnas un ditirambi – dziesmas par godu dieviem; epinīkiji – dziedājumi par godu atlētiem, uzvarētājiem. Populāras bijušas arī liriskās dzejas formas, kuras parasti izpildīja viens dziedātājs ar instrumenta (parasti liras) pavadījumu, kamēr kori un solisti pavadījuši ekstātiskas procesijas. Mūzika pārsvarā sastāvēja no vienas galvenās melodijas. Tā tikusi balstīta kādā no skaņkārtām, ko mēdz

apzīmēt ar jēdzienu “moduss”. Katram modusam tika piedēvētas dažādas emocionālas īpašības. Piemēram, doriskā skaņkārta esot bijusi skarba, savukārt joniskā – dzīvespriecīga. Mūzikas intervāli (divu skaņu augstumu attiecības) ir pamatā harmoniskām kompozīcijām.

1/1

MŪZIKAS INSTRUMENTI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

• Liela mūzikas instrumentu daudzveidība.

• Pūšamie – auloss (niedru dubulstabule), salpinkss (metāla taure), Pāna flauta (niedru stabule)
• Stīgu – lira – ar izliektu rāmi un pār to uzvilktām dažāda skaņojuma stīgām, kitāra – lirai līdzīgs strinkšķināms instruments ar koka korpusu.

• Sitamie – timpanons (rāmja bungas), krotala (koka klabeklis), kimbala (metāla šķīvīši)
• Taustiņinstrumenti – hidraulis (mūsdienu ērģeļu priekštecis), kurš tika darbināts ar ūdens un gaisa plūsmas palīdzību.

DARBI UN PERSONĪBAS

MODERNISMS (1890 – 1950)

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

• Ceļojošie dziesminieki aēdi un rapsodi atskaņoja eposu un mītu sižetus.
• Dzīrēs un simposijos bija dzirdamas dzejnieces Sapfo (Sapphō, ap 630.–570. g. p. m. ē.), Alkaja (Alkaios ho Mutilēnaios, ap 625.–580. g. p. m. ē.) un Pindara (Pindarus, ap 518.–438. g. p. m. ē.) lirisko tekstu dziedājumi.
• Liela daļa grieķu prata spēlēt kādu instrumentu.

SENĀ ROMA

(4. gs. p. m. ē. – 4. gs. m. ē.)

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MŪZIKAS INSTRUMENTI

DARBI UN PERSONĪBAS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

SENĀ ROMA (4. gs. p. m. ē. – 4. gs. m. ē.)

• Sakrālā mūzika – tempļu rituāli
• Kara un triumfa mūzika
• Pilsētas mūzika – svētku, sacensību, teātra, dzejas turnīru, dzīru mūzika
• Lauku mūzika – auglības rituāli
• Sabiedriskās dzīves mūzikas izpausmes – lielā mērā no antīkās Grieķijas

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

SENĀ ROMA (4. gs. p. m. ē. – 4. gs. m. ē.)

Sakrālā mūzika – tempļu rituāli par godu dieviem. Kara un triumfa mūzika – komandieru pavēles un karaspēka pārvietošanos pavadījušas taures un sitaminstrumenti. Pilsētas mūzika – svētku, sacensību, teātra, dzejas turnīru, dzīru mūzika. Sabiedriskās dzīves mūzikas izpausmes lielā mērā pārņemtas no antīkās Grieķijas.

pavadījuši dažādus dzīves notikumus. Piemēram, karā un bērēs spēlēta tuba, reliģiskos ziedošanas rituālos – tibija, triumfa ceremonijās – dažādu mūzikas instrumentu grupas un dziedājuši kori.

Lauku mūzika – auglības rituāli. Tā kā no šī laika nav saglabājušies ne nošu, ne skaņu ieraksti, nav zināms, kā tieši šī mūzika skanēja. Senajā Romā mūziķiem bijis skaidri definēts statuss un funkcija. Mūzikas instrumenti un to izpildītāji atšķīrās pēc kārtas, augstākais statuss bijis tubai. Noteikti instrumenti

1/1

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

SENĀ ROMA (4. gs. p. m. ē. – 4. gs. m. ē.)

• Kopš antīkās Grieķijas laikiem joprojām ir aktuāla viena dziedātāja un instrumenta pavadījuma forma.

• Aktuāls kļūst arī stīgu instrumentu solo.

• Kara un triumfa mūziku izpilda tauru orķestris.

• Svētkus un ceremonijas pavada mūziķu grupa un koris.

MŪZIKAS INSTRUMENTI

SENĀ ROMA (4. gs. p. m. ē. – 4. gs. m. ē.)

• Pūšamie – tuba (taisna metāla taure), kornu un bučina (izliektas taures), tibija (niedru dubultstabule).

• Sitamie – rāmja bungas, cimbala (metāla šķīvīši)
• Taustiņinstrumenti – hidraulis
• Stīgu – lira ar izliektu rāmi un pār to uzvilktām dažāda skaņojuma stīgām, citāra (grieķu kitāra) – lirai līdzīgs instruments ar koka korpusu, arfa sambuka

DARBI UN PERSONĪBAS

SENĀ ROMA (4. gs. p. m. ē. – 4. gs. m. ē.)

• Tā kā mūziķi Romā bija pieprasīti teju visās dzīves situācijās, profesionāli izpildītāji varēja iegūt augstu sociālu statusu un finansiālu labklājību.
• Tika organizēti konkursi ar lielām naudas balvām, kuros nereti piedalījās arī Romas imperatori, tostarp imperators Nērons (Nero Claudius Caesar Drusus Germanicus, 37–68).
• Augstākā sabiedrības kārta uzskatīja mūzikas instrumentu pārvaldīšanu par ievērojamu sasniegumu.

VIDUSLAIKI

(5.–14. gs.)

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MŪZIKAS INSTRUMENTI

DARBI UN PERSONĪBAS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

VIDUSLAIKI (5.–14. gs.)

• Rietumu un Austrumu kristīgajā baznīcā – sakrālā mūzika (Bībeles sižeti, Rietumu baznīcā latīņu, Austrumu baznīcā grieķu valodā)
• Galma ceremonijās – elitāras mūzikas formas, saskare ar Tuvo Austrumu mūzikas kultūru
• Pilsētas mūzika – ceļojoši dziesminieki, pilsētu muzikanti
• Lauku mūzika – reliģiski svētki un dzimtas godības

• Galmos un pilsētās – dzīves un mīlas stāsti, deju pavadījums

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

VIDUSLAIKI (5.–14. gs.)

Dominē sakrālā mūzika, pēc shizmas tā atšķirīgi attīstās Rietumu un Austrumu baznīcā. Galma ceremonijās veidojas elitāras mūzikas formas, piemēram, profesionālu dziesminieku – trubadūru – muzicēšana. Saskarē ar Tuvo Austrumu mūzikas kultūru pārņemti daudzi instrumenti, piemēram, lauta, cimbole, rebeka, dubultmēlīšu pūšamie, katla bungas, lielās

Galma un pilsētu mūzikā dzīves un mīlas stāsti, deju pavadījums.

bungas un citi, kā arī militārmūzikas orķestri. Pilsētas mūzika – ceļojoši dziesminieki, pilsētu muzikanti. Lauku mūzika – reliģiski svētki un dzimtas godības. Sakrālajā mūzikā aktuāli Bībeles sižeti, Rietumu baznīcā dziedājumi latīņu valodā, Austrumu – grieķu valodā, kopš 9. gs. baznīcslāvu valodā.

1/1

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

VIDUSLAIKI (5.–14. gs.)

• Sakrālā mūzika – mise, dziedājumi, himnas
• Diatoniskās skaņkārtas
• Rietumu tradīcijā – vienbalsīgi gregoriskie dziedājumi
• 13. gs. veidojas polifonija (daudzbalsība), īpaši kontrapunkta tehnikā.
• Motete
• Austrumu tradīcijā Bizantijā – vienbalsība
• Galmos – trubadūru un minnezingeru dziesmas
• Tirdziņos un ielās – menestreli ar dziesmu un deju melodijām

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

VIDUSLAIKI (5.–14. gs.)

Sakrālā mūzika – noteiktā kārtībā organizēts dievkalpojums mise, dziedājumi, himnas. Raksturīgas diatoniskās skaņkārtas, kuru ideja pārņemta no senajiem grieķiem un ko veido vienā vai otrā veidā sakārtotas septiņas pamatpakāpes. Rietumu tradīcijā ilgi dominējuši vienbalsīgi gregoriskie dziedājumi. 13. gs. veidojusies

dziesmas. Tirdziņos un ielās ar dziesmas un deju melodijām cilvēkus iepriecinājuši menestreli.

daudzbalsība – polifonija, īpaši muzikālā auduma veidošanas, saskaņojot divas vai vairākas melodiskās līnijas, kontrapunkta, tehnikā. Motete bijis izplatīts polifons kora skaņdarba formāts bez instrumentāla pavadījuma. Austrumu tradīcijā Bizantijā – vienbalsība. Galmos profesionālu dziesmu sacerētāju un izpildītāju – trubadūru un minnezingeru –

1/1

MŪZIKAS INSTRUMENTI

VIDUSLAIKI (5.–14. gs.)

Pūšamie:

• krumhorns (dubultmēlīšu instruments ar izliekta koka korpusu);
• šalmeja (dubultmēlīšu instruments ar galā paplatinātu koka korpusu);
• koka flautas;
• somas stabules jeb dūdas – salikts instruments ar melodijas un 1–3 burdona stabulēm, kas iestiprinātas ādas gaisa rezervuārā.

1/2

MŪZIKAS INSTRUMENTI

VIDUSLAIKI (5.–14. gs.)

Stīgu:

• fidele (vijoles priekštecis, ar lociņu spēlējams instruments);
• strinkšķināmā arfa, lauta, cītarveidīgie psaltērijs un dulcimers.

Sitamie:

• rāmja bungas;
• lielas un mazas cilindriskās bungas;
• katla bungas.

Taustiņu – veidojas ērģeles

2/2

DARBI UN PERSONĪBAS

VIDUSLAIKI (5.–14. gs.)

11. gs. sākumā Gvido d’Areco (Guido d’Arezzo, ap 990–1050) būtiski attīsta mūzikas nošu pierakstīšanas mākslu. Attīstās arī ritmikas pierakstīšana. Pirmie zināmie polifonijas komponisti nāk no Parīzes Dievmātes katedrāles skolas – Leonēns (Léonin, ap 1150–1200) un Perotēns (Pérotin, dzīvojis un strādājis ap 1200. gadu).

RENESANSE

(15.–16. gs.)

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MŪZIKAS INSTRUMENTI

DARBI UN PERSONĪBAS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

RENESANSE (15.–16. gs.)

• Rietumu baznīcā dominē sakrālā mūzika, pēc reformācijas – vietējās valodās
• Bizantijā – Osmaņu impērija
• Galma ceremonijās – sakrālā mūzika, banketu un deju mūzika
• Pilsētās – muzikantu ģildes, burdonmūzikas ansambļi
• Lauku mūzika – reliģiski svētki un dzimtas godības

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

RENESANSE (15.–16. gs.)

Rietumu baznīcā joprojām dominē sakrālā mūzika, taču pēc reformācijas – reliģiski politiskas kustības par pārmaiņām reliģiskajā dzīvē – tā tiek realizēta vietējās valodās. Osmaņu impērijai pārņemot savā varā Bizantiju, strauji pazeminājās Bizantijas sakrālās un laicīgās mūzikas statuss – tā tika izspiesta no Konstantinopoles galma un pamazām arī no sabiedriskās dzīves, dodot vietu islāma tradīcijai.

Rietumeiropas galma ceremonijās līdzās sakrālajai mūzikai tiek atvēlēta vieta banketu un deju mūzikai, mīlas dziesmas pavada visdažādākās galma dzīves aktivitātes. Pilsētās – muzikantu ģildes, burdonmūzikas (ar dūdām un rata liru centrā) vai citu instrumentu ansambļi. Lauku mūzika – reliģiski svētki un dzimtas godības.

1/1

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

RENESANSE (15.–16. gs.)

• Baznīcā – protestantu himnas, Lutera korālis
• Flāmu skolas motete
• Kontrapunkta ierobežojumi, it īpaši attiecībā uz disonansēm
• Nostiprinās trijskaņi, iezīmējot funkcionālās harmonijas veidošanos.
• Galma dejas – pavane un galjarda, vokālā forma – madrigāls Instrumentālā mūzika – sonātes un kanconas
• Notis iespiež tipogrāfiski

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

RENESANSE (15.–16. gs.)

Baznīcā protestantu himnas bija dziedājumi vietējā (vācu, latviešu, igauņu, zviedru u. c.), nevis latīņu valodā. Lutera korāļi parasti bija četrbalsīgas dziesmas, ko līdzi varēja dziedāt ne tikai garīdznieki, bet arī baznīcas draudze. Uzplauka flāmu jeb Nīderlandes skola, kuras tradīcijā tipiska bija motetes forma – sakrāla, polifona kora mūzika bez

funkcionālās harmonijas jeb uz noturības un nenoturības attiecību pamata strukturētas toņu sistēmas, kas vēlāk pazīstama kā mažora-minora sistēma, veidošanos; tās centrā ir noturīgākā skaņa – tonika – un uz tās pamata izveidots tonikas trijskanis, un pārējie toņi un to saskaņas savas nenoturības dēl tiecas uz toniku. Galma dejas – pavane, lēna pāru deja, ar ko parasti atklāja balles, un galjarda, ātrāka palēciena soļu deja,

instrumentāla pavadījuma. Attīstoties daudzbalsīga skanējuma veidošanas tehnikai – kontrapunktam – praksē ieviesās vairāk ierobežojumu attiecībā uz nejauši izveidojušos nelabskanīgu kopskaņu jeb disonanšu lietojumu, tādējādi nostiprinot tercas kā labskanīga intervāla jeb konsonanses un uz tercu pamata veidoto trijskaņu lomu. Šāda attīstība iezīmēja

1/2

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

RENESANSE (15.–16. gs.)

kas parasti izpildīta pēc pavanes. Galma vokālā forma – madrigāls, polifona dziesma par laicīgām tēmām vietējās valodās. Parādās arī tīri instrumentāla mūzika – sonātes un kanconas, lielā mērā pateicoties drukātajam nošu rakstam. Nošu tipogrāfiska iespiešana ļauj precīzi pierakstīt, standartizēt un izplatīt

mūziku. Iespējamas kļūst arī koordinētas un ievērojami sarežģītākas atsevišķu instrumentu partijas.

2/2

MŪZIKAS INSTRUMENTI

RENESANSE (15.–16. gs.)

• Koka pūšamie – krumhorns, šalmeja, šķērsflauta, blokflauta, dūdas
• Metāla pūšamie – trompete, kornete, sakbuts
• Stīgu – viola, arfa, lauta, rata lira
• Sitamie – rāmja bungas, katla bungas, trijstūris, zvani, šķīvji, vargāns
• Taustiņinstrumenti – klavihords, klavesīns, dažādi ērģeļu veidi – portatīvs, regāls, lielās ērģeles

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS INSTRUMENTI

RENESANSE (15.–16. gs.)

Koka pūšamie – krumhorns, dubultmēlīšu instruments ar izliekta koka korpusu, šalmeja, dubultmēlīšu instruments ar galā paplatinātu koka korpusu, flauta jeb šķērsflauta (pūšama no sāniem), blokflauta jeb garenflauta (pūšama no gala), somas stabules jeb dūdas, salikts instruments ar melodijas un 1–3 burdona stabulēm, kas iestiprinātas ādas gaisa rezervuārā. Metāla pūšamie – trompete

rāmī iestiprinātu brīvo mēlīti. Taustiņinstrumenti – klavieru priekšteči klavesīns, lai iegūtu skaņu, tā stīgas tika paraustītas ar spalvas palīdzību, un klavihords, kura stīgas ieskandina ar metāla plāksnīti; dažādi ērģeļu veidi – portatīvs, regāls, lielās ērģeles.

un tai līdzīgā kornete, trombona priekštecis sakbuts. Stīgu – lociņinstruments viola, strinkšķināmais instruments arfa, lauta plaši izmantota gan kā solo, gan kā galvenais dziesmu pavadošais instruments, rata lira, daļēji mehāniskais instruments. Sitamie – rāmja bungas, katla bungas, trijstūris, zvani, šķīvji, vargāns, strinkšķināmais pašskanis ar

1/1

DARBI UN PERSONĪBAS

MODERNISMS (1890 – 1950)

RENESANSE (15.–16. gs.)

16. gs. komponists Džovanni Pjerluidži da Palestrina (Giovanni Pierluigi da Palestrina, 1525–1594) strādāja Romā un savā mūzikā iemiesoja kontrreformācijas, katoļu baznīcas politikas pret reformāciju un augošo protestantisma kustību Eiropā, idejas – mūzikai galvenokārt bija jākalpo katoliskās baznīcas lūgšanām. Kā jauninājumu baznīcas mūzikā ieviesa polifoniskas mises, kas tika pasūtītas

katoļu baznīcas kontrreformācijas kustības iekšējo reformu rezultātā. Džovanni Pjerluidži da Palestrina ir tā sauktais Romas skolas (komponēšanas tradīcija) dibinātājs.

BAROKS

(17.–18. gs. vidus)

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MŪZIKAS INSTRUMENTI

DARBI UN PERSONĪBAS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

BAROKS (17.–18. gs. vidus)

• Sakrālā mūzika
• Diskusijas par senās Grieķijas muzikālās drāmas nozīmi
• Meistari attīsta instrumentus, veido jaunus, apvieno kameransamblī.
• Galma mūzika kļūst reprezentatīva un izsmalcināta.
• Pilsētās – muzikantu ģildes, pilsētu mūzikas ansambļi
• Lauku mūzika – reliģiski svētki un dzimtas godības

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

BAROKS (17.–18. gs. vidus)

Sakrālās mūzikas loma ir ievērojama, taču arvien pieaug citu mūzikas veidu nozīme. Mūzikas attīstību iezīmē diskusija par Senās Grieķijas kultūras, īpaši muzikālās drāmas, nozīmi. Tas nozīmē arī atteikšanos no polifonijas (vairāku patstāvīgu balsu vienlaicīga skanējuma), dodot priekšroku vienbalsīgam dziedājumam tādos senās Grieķijas kultūras iedvesmotos baroka mūzikas žanros kā opera,

mūziķu grupu, kas varēja izpildīt lūgšanu mūziku rezidences kapelā, kā arī nodrošināt izklaidi viesībās, piemēram, stīgu kvarteta formā. Pilsētās muzikanti apvienojas ģildēs, veidojas pilsētu mūzikas ansambļi. Lauku kultūrā joprojām dominē reliģisku svētku un dzimtas godību mūzika.

oratorija un kantāte. Progresīvi komponisti vēlējās mūziku padarīt ekspresīvāku un emocionālāku, uzskatāmāk iedzīvinot mūzikas vārdu jēgu gan sakrālajā, gan laicīgajā mūzikā. Meistari attīsta instrumentus, veido jaunus, tos apvieno kameransamblī. Galma mūzika kļūst reprezentatīva un izsmalcināta – sākot ar 16. gs. daudzi Eiropas galmi uzturēja

1/1

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

BAROKS (17.–18. gs. vidus)

• Opera, oratorija, kantāte, fūga, sonāte, koncerti, deju svīta
• Kontrapunkts pakļauts harmonijai, priekšstats par tonalitāti un basso continuo

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

BAROKS (17.–18. gs. vidus)

16 .gs. vidū Florencē notika spraigas diskusijas par to, kā varēja izklausīties mūzika nesen jaunatklātajos Senās Grieķijas teātros. Rodas ideja, ka lugas tekstu varētu izteikt daļēji dziedot. 16. g.s. beigās Jakopo Peri (Jacopo Peri, 1561–1633) saraksta mūziku teātra libretam Dafne, kas kļūst par pirmo operu Eiropas mūzikas vēsturē. Teksts tiek izteikts pa vidu dziedājumam un runai, t. s.,

instrumentam, sākotnēji laicīgā tematikā, nomainot renesanses madrigālus. Vēlāk kantātes rakstītas arī ar reliģisku saturu. Attīstās un kļūst nozīmīga tīri instrumentālā mūzika – fūgas, sonātes, koncerti. Deju svīta bijusi deju mūzikas iedvesmots parasti četru dažādu skaņdarbu apvienojums, ko paredzēts klausīties.

rečitatīvā, ko pavada vienkāršas instrumentālas melodijas. Kristīgās baznīcas jaunievedums ir oratorijas, kam pamatā ir svētie teksti, izpildīti līdzīgi agrajām operām – ar solo dziedātājiem un pavadošiem instrumentiem. Tikmēr Romas tautas mūzikā parādās kantātes (no itāļu val. ‘dziedājumi’) – īsi dramatiski dziedājumi vienai balsij un kādam

1/2

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

BAROKS (17.–18. gs. vidus)

Kontrapunkta tehnika arvien skaidrāk realizējas funkcionāli harmoniska mūzikas materiāla radīšanā, tas īpaši labi sadzirdams fūgu kompozīcijās. Izveidojas priekšstats par tonalitāti – toņu sistēmu, kuras centrā ir noturīgākā skaņa, tonika, ar savu tonikas trijskani, un pārējie toņi un to saskaņas ir vairāk vai mazāk nenoturīgi attiecībās pret to, piemēram, do mažora kā tonalitātes noturīgākā skaņa ir “do”.

Basso continuo ir skaņdarba harmonisko struktūru nosakošā partija, ko veido basa līnija un ar to saistīta akordu secība un ko ar atbilstošām variācijām spēlē pavadošā grupa.

2/2

MŪZIKAS INSTRUMENTI

BAROKS (17.–18. gs. vidus)

• Koka pūšamie – šalmeja, šķērsflauta, blokflauta, oboja, fagots, dūdas
• Metāla pūšamie – trompete, cinks, serpents, trombons
• Stīgu – vijole, čells, alts, kontrabass, viola, arfa, lauta un teorba, mandolīna, agrīna ģitāra, rata lira
• Sitamie – rāmja bungas, katla bungas, kastaņetes
• Taustiņinstrumenti – klavihords, klavesīns, ērģeles, kā arī senākās klavieres

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS INSTRUMENTI

BAROKS (17.–18. gs. vidus)

Koka pūšamie – šalmeja, dubultmēlīšu instruments ar galā paplatinātu koka korpusu, galma orķestra vajadzībām gatavoti dubultmēlīšu instrumenti – oboja (vidējā reģistra) un fagots (zemā reģistra), flauta jeb šķērsflauta (pūšama no sāniem), blokflauta jeb garenflauta (pūšama no gala), somas stabules jeb dūdas, salikts instruments ar melodijas un 1–3 burdona stabulēm, kas iestiprinātas ādas gaisa rezervuārā.

sarežģītākus skaņdarbus. Parādās arī alta, čella un kontrabasa mūsdienu formas, taču paralēli joprojām tiek spēlēti violu saimes lociņinstrumenti, kā arī rata lira. Strinkšķināmie instrumenti – arfa, lauta un tai radniecīgie lielāka izmēra instrumenti teorba un kitarrone piedzīvo nelielu popularitātes pacēlumu, pirms atdod vietu citiem instrumentiem, veidojas mūsdienu ģitāras forma.

Metāla pūšamie – trompete, cinks, liekts koka instruments ar metāla piemutni, serpents, tubas priekštecis, čūskai līdzīgi izliekts metāla instruments, trombons, ar “U” veidā izliektu bīdāmu kulisi. Stīgu – mūsdienās pazīstamā vijole izveidojās 16. gs. vidū no violu saimes instrumentiem un kopš 17. gs. kļuva par svarīgāko lociņinstrumentu, pateicoties bagātīgajam tonim un iespējai spēlēt tehniski

1/2

MŪZIKAS INSTRUMENTI

BAROKS (17.–18. gs. vidus)

Sitamie – rāmja bungas, katla bungas jeb timpāni, kastaņetes – koka klabeklis. Taustiņinstrumenti – klavieru priekšteči klavesīns – lai iegūtu skaņu, tā stīgas tika paraustītas ar spalvas palīdzību, un klavihords, kura stīgas ieskandina ar metāla plāksnīti. 17. gs strauji attīstītās ērģeļu būvniecība, īpaši Ziemeļvācijā, Francijā un Nīderlandē.

2/2

DARBI UN PERSONĪBAS

BAROKS (17.–18. gs. vidus)

Antonio Vivaldi

Klaudio Monteverdi

Georgs Frīdrihs Hendelis

(1567–1643)

(1678–1741)

(1685–1759)

Viens no pirmajiem 17. gs. sākuma opermūzikas meistariem.

Vijoles virtuozs un komponists, rakstīja koncertus vijolei un operas.

Pazīstams oratoriju un operas žanros.

1/2

DARBI UN PERSONĪBAS

BAROKS (17.–18. gs. vidus)

Johans Sebastians Bahs

(1685–1750)

Virtuozs gandrīz visos tā laika žanros (rakstījis fūgas, koncertus, sonātes u. c. formas).

2/2

KLASICISMS

(18. gs. vidus – 19. gs. sākums)

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MŪZIKAS INSTRUMENTI

DARBI UN PERSONĪBAS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

KLASICISMS (18. gs. vidus – 19. gs. sākums)

• Sakrālās mūzikas formas iekļaujas laicīgajā.
• Klasicisma laika mūzika sasniedz plašāku auditoriju, augošo vidusšķiru, un aizvien vairāk pievēršas laicīgās pasaules izpētei.
• Mākslas mūzikas uzplaukums Hābsburgu galmā, tā iegūst klasiski pilnīgāko veidu, skaidru un racionālu formu.
• Lauku mūzikā līdzās reliģiskiem svētkiem un dzimtas godībām parādās populāras dziesmas un dejas.

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

KLASICISMS (18. gs. vidus – 19. gs. sākums)

• Sonāte
• Simfonija
• Koncerts
• Stīgu kvartets
• Orķestris
• Nostiprinās funkcionālā harmonija

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

KLASICISMS (18. gs. vidus – 19. gs. sākums)

18. gs. sonātes klavierēm vai kādam instrumentam klavieru pavadījumā kļūst par standarta solo darbu, lielā mērā pateicoties augošajai vidusšķirai, kas varēja atļauties iegādāties instrumentus un kam parādās vēlme klausīties mūziku, ne tikai to pakārtot izklaidei, piemēram, dejām. Sonātes formas pamatā ir ekspozīcija, izstrādājums un reprīze. Lielformāta instrumentālā

instrumentu. Sākot ar 16. gs. daudzi Eiropas galmi uzturēja mūziķu grupu, kas varēja izpildīt lūgšanu mūziku rezidences kapelā, kā arī nodrošināt izklaidi viesībās, piemēram, stīgu kvarteta formā. 18. gs. beigās Vācijā, Manheimā, tiek izveidota pastāvīga mūziķu grupa, kuras sastāvā bija 20 vijoles, četri alti, četri čelli, četri kontrabasi, divas flautas, divas obojas, divas klarnetes,

forma, trīsdaļu simfonija, tiek mantota no baroka laika, taču klasicisma laikā tai pievienota vēl ceturtā daļa. Četru daļu forma kļūst par simfonijas pamatuzbūvi. Pirmā daļa parasti ir ātra, dramatiska un sonātes formā, otrā – lēnāka, parasti variāciju formā, trešā – dejiskā menuetā vai skerzo, kamēr ceturtā daļa, fināls, ir ātrā un bieži līksmā raksturā. Koncerta formas pamatā ir orķestra dialogs ar kādu solo

1/2

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

KLASICISMS (18. gs. vidus – 19. gs. sākums)

divi fagoti, divas taures un timpāni. Manheimas orķestra forma drīz vien bija zināma un dominēja visur Eiropā. Nostiprinās funkcionālā harmonija – muzikālās domāšanas veids, kam pamatā ir tonalitātes (toņu sistēma, kuras centrā ir noturīgākā skaņa – tonika ar savu tonikas trīsskani, un pārējie toņi un to saskaņas ir vairāk vai mazāk nenoturīgi attiecībā pret to) skaņu un

no tām veidoto akordu savstarpējās attiecības.

2/2

MŪZIKAS INSTRUMENTI

KLASICISMS (18. gs. vidus – 19. gs. sākums)

• Koka pūšamie – pikolo, soprāna un alta flauta, oboja, fagots, klasiskā un d'amour klarnete, basetklarnete, dūdas
• Metāla pūšamie – trompete, mežrags, trombons, ofikleids
• Stīgu – vijole, viola, alts, čells, kontrabass, arfa, mandolīna, ģitāra, portugāļu ģitāra, angļu ģitāra, rata lira
• Sitamie – timpāni, trijstūris, šķīvji, lielās bungas
• Taustiņinstrumenti – ērģeles, klavesīns, dažādi klavieru paveidi

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS INSTRUMENTI

KLASICISMS (18. gs. vidus – 19. gs. sākums)

Koka pūšamie – attīstās flautu (šķērsflautu) saime – pikolo, diskanta, alta–tenora un basa instrumenti, dubultmēlīšu instrumenti – oboja (vidējā reģistra) un fagots (zemā reģistra), populāri kļūst vienkāršo mēlīšu instrumenti – klasiskā un d’amour klarnete un basetklarnete. Dažviet Eiropā joprojām spēlē somas stabules jeb dūdas – salikts instruments ar melodijas un 1–3 burdona stabulēm, kas iestiprinātas

Strinkšķināmie instrumenti – nostiprinās arfas loma orķestrī, pateicoties pedāļiem, ar kuru palīdzību katras arfas stīgas var izmainīt par pustoni, tādējādi ļaujot izspēlēt visus 12 pustoņus. No mazās lautas jeb mandoras Neapolē izveidojas mandolīna, kas drīz vien izplatās arī citur Eiropā. 18. gs. beigās sešstīgu ģitāra ir pazīstama visā Eiropā, tai ir izveidojušās vietējās formas,

ādas gaisa rezervuārā. Metāla pūšamie – trompete, mežrags, trombons ar U-veida bīdāmu kulisi, ofikleids – tubai līdzīgs basa instruments. Stīgu lociņinstrumenti – vijole tiek augstu vērtēta, pateicoties bagātīgajam tonim un iespējai spēlēt tehniski sarežģītākus skaņdarbus, viola tiek spēlēta arvien mazāk, nostiprinās alta, čella un kontrabasa mūsdienu formas.

1/3

MŪZIKAS INSTRUMENTI

KLASICISMS (18. gs. vidus – 19. gs. sākums)

piemēram, portugāļu ģitāra vai angļu ģitāra. Rata lira kļūst par svarīgāko ceļojošo muzikantu instrumentu. Sitamie – katla bungas timpāni iegūst pedāli, ar kura palīdzību var mainīt skaņojumu pat kvintas robežās, tādējādi instrumenta pielietojums orķestrī kļūst elastīgāks. Tiek lietots arī dzelzs trijstūris, bronzas šķīvji, lielās bungas.

instrumentu popularitāte samazinās, dodot priekšroku dažādiem klavieru paveidiem: klavieres jeb pianoforte (no itāļu val. – klusi, skaļi) 18. gs. sākumā kļūst par lielāko taustiņinstrumentu jauninājumu – to ir relatīvi vienkārši iemācīties arī vidusšķirai, taču instrumenta diapazons aptver gandrīz orķestra plašuma skaņu spektru – no ļoti zemām līdz augstām skaņām. 19. gs. sākumā klavierēs sāk iebūvēt metāla rāmjus, lai

Sitamie – katla bungas timpāni iegūst pedāli, ar kura palīdzību var mainīt skaņojumu pat kvintas robežās, tādējādi instrumenta pielietojums orķestrī kļūst elastīgāks. Tiek lietots arī dzelzs trijstūris, bronzas šķīvji, lielās bungas. Taustiņinstrumenti – ērģelēm tiek izveidota iespēja simulēt skaņas pastiprināšanos vai pavājināšanos, tādējādi piešķirot mūzikai izteiksmību. Klavesīna un tam radniecīgo

2/3

MŪZIKAS INSTRUMENTI

KLASICISMS (18. gs. vidus – 19. gs. sākums)

noturētu arvien pieaugošo stīgu spriegumu, tādējādi kopējo skaņu padarot īpaši noturīgu un izteiksmīgu.

3/3

DARBI UN PERSONĪBAS

KLASICISMS (18. gs. vidus – 19. gs. sākums)

Jozefs Haidns

Volfgangs Amadejs Mocarts

Ludvigs van Bēthovens

(1756–1791)

(1732–1809)

(1770–1827)

Virtuozs pianists un komponists. Operas – “Figaro Kāzas” un “Burvju flauta”.

Licis pamatus klasicisma žanram mūzikā un pazīstamākajai tā formai – simfonijai.

Sarakstījis sonātes, koncertus un īsākus darbus, kā arī deviņas simfonijas. Devītās simfonijas ceturtā daļa, “Oda priekam”, kļuvusi par Eiropas Savienības himnu.

1/1

NACIONĀLAIS ROMANTISMS

(19.–20. gs. sākums)

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MŪZIKAS INSTRUMENTI

DARBI UN PERSONĪBAS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

NACIONĀLAIS ROMANTISMS (19.–20. gs. sākums)

• Iezīmējas divdalījums – klasiskā un populārā mūzika.
• Nacionālās klasiskās mūzikas skolas
• Temati – dzimtās dabas, vēstures, mītu, leģendu atspoguļojums, humānisma pasaules uzskats izceļ personības lomu.
• Sabiedrības vidusslāņi praktizē vienkāršotu klasisko mūziku.
• Pilsētās un laukos populārās mūzikas formas – dziesmas un dejas

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

NACIONĀLAIS ROMANTISMS (19.–20. gs. sākums)

• Joprojām aktuālas klasicisma laika mūzikas kompozīcijas formas.
• Dziesmas un dziesmu cikli, miniatūru žanri klavierēm – valsis, noktirne, rapsodija u. c.
• Ģēnija komponista–izpildītāja tēls
• Lielizmēra kori un orķestri
• Romantiskā opera, operete, balets

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

NACIONĀLAIS ROMANTISMS (19.–20. gs. sākums)

Joprojām aktuālas klasicisma laika mūzikas kompozīcijas formas. Romantisma laika emociju paušanai aizvien aktuālākas kļūst dziesmas un dziesmu cikli. Dziesmu pamatā izmantoti izmeklēti dzejoļi, bieži vien par mīlestības tēmu. Dziedātāja balsi ierasti pavada klavieres. Dziesmām un dziesmu

kā, piemēram, Frederiks Šopēns (Frédéric Chopin, 1810–1849). Publisku koncertzāļu atvēršana padarīja dzīvo mūziku daudz pieejamāku plašākai auditorijai, instrumenti kļuva aizvien niansētāki un izpildītāji aizvien virtuozāki. 19. gs. parādās un tiek aktīvi kultivēts ģēnija komponista-izpildītāja tēls, kas apvieno ekspresivitāti un liriskumu.

cikliem nav bijušas izteiktas muzikālas formas, tās drīzāk plūdušas līdzi konkrētā dzejoļa ritmiem. Meklējot alternatīvas ierobežotajai sonātes formai (ekspozīcija, izstrādājums un reprīze), attīstās klavieru miniatūru žanri – valsis, noktirne, rapsodija, ekspromtu, u. c. Mazformāta klavierdarbus pārticīgo ļaužu māju salonos bieži vien izpildīja viņi paši vai tādi komponisti-izpildītāji

1/2

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

NACIONĀLAIS ROMANTISMS (19.–20. gs. sākums)

Tādi izpildītāji kā vijolnieks Nikolo Paganīni (Niccolò Paganini, 1782–1840) un pianists Ferencs Lists (Liszt Ferencz, 1811–1886) koncertēja visur Eiropā, sasniedzot kulta figūras statusu. Kormūzikā jauninājums bijis kora sastāva paplašinājums, iemiesojot romantisma tiekšanos pēc varenības. Piemēram, franču komponista Hektora Berlioza (Hector Berlioz, 1803–1869) “Lielā Sēru Mesa” paredzēta

19. gs. vidū Parīzē, Vīnē un Londonā parādās operetes – viena cēliena izklaides operas vietējā valodā, apvienojot asprātīgus dialogus, dejas un dziesmas. Opera kā mūzikas mākslas forma bija nostiprinājusies jau 18. gs., kamēr balets par patstāvīgu skatuvisko mākslu kļuva tikai 19. gs. Atsakoties no smagnējiem tērpiem un parūkām, aizvien tehniski virtuozākā deja kļūst par muzikālā stāsta centru.

vismaz 230 koristu izpildījumam. Romantisko operu raksturo interese par dabu un pārdabisko, ļaunuma spēkiem, patriotismu, tautas kultūru, kā arī lauku vienkāršību iepretim haotiskajai pilsētas dzīvei. Slavenākie romantiskās operas komponisti bija Džuzepe Verdi (Giuseppe Verdi, 1813–1901) un Rihards Vāgners (Richard Wagner, 1813–1883).

2/2

MŪZIKAS INSTRUMENTI

NACIONĀLAIS ROMANTISMS (19.–20. gs. sākums)

• Koka pūšamie – flautu saime (pikolo, soprāna, alta un basa flautas), oboja, fagots, klarnete, saksofons
• Metāla pūšamie – trompete, mežrags, trombons, eifonijs, tuba
• Stīgu – vijole, alts, čells, kontrabass, mandolīna, ģitāra, arfa, cītara
• Sitamie – timpāni, trijstūris, šķīvji, mazās bungas, lielās bungas
• Taustiņinstrumenti – klavieres ar metāla rāmi un trim pedāļiem, flīģelis, harmonika
• Mūzikas ierakstīšanas un atskaņošanas tehnoloģijas – fonogrāfs, gramofons

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS INSTRUMENTI

NACIONĀLAIS ROMANTISMS (19.–20. gs. sākums)

Koka pūšamie – flautu saime – koka un metāla pikolo, soprāna, alta, tenora un basa flauta, mūsdienās pazīstamā metāla flauta parādās 19. gs. vidū, dubultmēlīšu instrumenti – oboja (vidējā reģistra) un fagots (zemā reģistra), tiek attīstīti vienkāršo mēlīšu instrumenti – klasiskās klarnetes saime, rodas saksofons. Metāla pūšamie – tehnoloģijas un akustikas attīstība ļāva iegūt plašāka diapazona, labākas

čelli un kontrabasi. Strinkšķināmie instrumenti – arfa ir nozīmīgs orķestra instruments, tautas mūzikā populāra ir mandolīna, ģitāra un dažādi cītaru veidi. Sitamie – orķestrī mēdz būt katla bungu timpānu komplekts, ar pedāļa palīdzību timpānu pielietojums ir daudzveidīgs.Tiek lietots arī dzelzs trijstūris, bronzas šķīvji, lielās un mazās bungas – cilindriska korpusa instrumenti ar ādu abās pusēs.

intonācijas un tehnoloģiski pilnveidotus instrumentus, kuros, izņemot trombonu, skaņas augstumu maina, ar taustiņiem darbinot ventiļus. Aktuālie instrumenti – trompete, mežrags, trombons ar U-veida bīdāmu kulisi, tuba – viszemākā reģistra instruments. Stīgu lociņinstrumenti – vijole tiek augstu vērtēta, pateicoties bagātīgajam tonim un iespējai spēlēt tehniski sarežģītākus skaņdarbus, tiek spēlēti alti,

1/3

MŪZIKAS INSTRUMENTI

NACIONĀLAIS ROMANTISMS (19.–20. gs. sākums)

Taustiņinstrumenti – ērģelēm tiek attīstīta iespēja plūstoši ietekmēt skanējuma dinamiku, tādējādi izveidojot romantiskās ērģeles. Klavieres ir viens no svarīgākajiem romantisma laika instrumentiem. Metāla rāmja un trīs pedāļu papildinājums padarīja instrumentu vēl skanīgāku un tā skaņu vēl niansētāku un kontrolējamāku (ar pedāļiem iespējams nospēlētās skaņas gan apklusināt, gan paildzināt).

tam cilvēces vēsturē nebijusi iespēja ieskaņot un pēc tam arī atskaņot mūziku. Tas notika pateicoties fonogrāfam – ierīcei, ko veido skaņas savācējtaure, jutīga membrāna ar adatu un vienmērīgi rotējoša ass, uz kuras var nostiprināt vaska cilindru. Skaņa nonāk savācējtaurē, tiek sakoncentrēta un iesvārsta membrānu, ar membrānu saistītā adata ieskrāpē mainīgu vadziņu vaska cilindra virsmā. Lai šādi ieskaņotu skaņu atskaņotu, tiek veikts

Atšķirībā no klavierēm ar vertikāli novietotām stīgām, flīģelis – trijstūrveida korpusa klavieres ar horizontāli novietotām stīgām, izmantojams koncertzālēs. Strauju popularitāti tautas mūzikā iegūst dažāda veida harmonikas – gan mutes harmonikas, gan darbināmas ar plēšām un ar labās un kreisās rokas taustiņiem korpusa abās pusēs. 19. gs. beigās attīstītījās līdz

2/3

MŪZIKAS INSTRUMENTI

NACIONĀLAIS ROMANTISMS (19.–20. gs. sākums)

atgriezenisks process: vaska cilindram vienmērīgi rotējot, adata slīd pa vadziņu un kustas līdzi visiem tās negludumiem, adatas svārstības iesvārsta membrānu, kas, savukārt, iesvārsta gaisu, un tas no taures izplatās ārējā telpā. Fonogrāfa uzlabots variants bija gramofons, kam vaska cilindru vietā bija plakani īpašas plastmasas diski, uz kuru virsmas viļņveidā varēja ierakstīt mūziku, tad no šīs matricas izgatavot cietas

kopijas – skaņuplates, un pēc tam šo mūziku atskaņot.

3/3

DARBI UN PERSONĪBAS

NACIONĀLAIS ROMANTISMS (19.–20. gs. sākums)

Frederiks Šopēns

Francis Šūberts

Džuzepe Verdi

(1797–1828)

(1810–1849)

(1813–1901)

Sarakstījis simfonijas, sonātes, stīgu kvartetus un operas, taču vislabāk pazīstams kā dziesmu ciklu meistars. Spilgts piemērs ir “Ziemas ceļojums”.

Pārsvarā rakstījis mūziku klavierēm – ekspresīvas un liriskas noktirnes, valšus un mazurkas.

Sarakstīja 26 operas, spilgti pārstāvot itāļu romantisko operu. Verdi sevišķi interesējusi cilvēkdrāma. Slavenākie darbi – “Nabuko”, “Rigoletto” un “Traviata”.

1/2

DARBI UN PERSONĪBAS

NACIONĀLAIS ROMANTISMS (19.–20. gs. sākums)

Pēteris Čaikovskis

Rihards Vāgners

Jāzeps Vītols

(1813–1883)

(1840–1893)

(1863–1948)

Vācu romantiskās operas pārstāvis, kuru galvenokārt interesējusi daba, mitoloģijas un leģendas.

Sarakstījis sešas simfonijas, koncertus klavierēm un vijolei, operas un tādus baletus kā “Gulbju Ezers” un “Riekstkodis”.

Viens no Latvijas nacionālās mūzikas izveidotājiem.

2/2

MODERNISMS

(1890–1950)

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MŪZIKAS INSTRUMENTI

DARBI UN PERSONĪBAS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MODERNISMS (1890–1950)

• Divdalījums – klasiskā un populārā mūzika.
• Modernisti meklē jaunas izteiksmes formas, rodas impresionisms, vēlāk ekspresionisms un neoklasicisms. Skaņu ieraksts un radio.
• Jaunās Pasaules (ASV un Latīņamerikas) mūzikas pieaugošā nozīme. Populārās mūzikas nacionālie veidi.

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MODERNISMS (1890–1950)

Izveidojas un nostiprinās divdalījums – klasiskā un populārā mūzika. Klasiskajā mūzikā modernisti meklē jaunas izteiksmes formas, atkāpjoties no tādām ilgstošām Rietumu mūzikas iezīmēm kā tonalitāte, harmonija un melodija. Francijā kā pretreakcija vācu romantisma pārspīlētajām emocijām un episkajām tēmām rodas impresionisms (1890–1930), kas, reaģējot

kvalitātes, iezīmējas ekspresionisms (1900–1930). Atjaunojot klasicisma līdzsvarotās formas un skaidri uztveramus tēmas pārveides procesus, starpkaru laikā nozīmi iegūst neoklasicisms (1920–1950). Skaņu ieraksts un radio izmaina mūzikas patērēšanas paradumus, atsevišķi klasiskās mūzikas veidi iegūst populārās mūzikas statusu.

uz apkārtējo pasauli, fokusējas uz juteklisko pieredzi. Līdzīgi kā impresionismā, vizuālajā mākslā, tematika var būt, piemēram, iespaids par acumirklīgo dabā – gaismas staru spēle uz ūdens virsmas. Paralēli, turpinot romantiķu centienus ar mūziku paust spēcīgas, nesamākslotas jūtas un atmetot impresionistu piedāvātās mūzikas tēlojošās, jutekliskās

1/2

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MODERNISMS (1890–1950)

Eiropas kultūras telpā ieviešas un arvien pieaugošu nozīmi iegūst Jaunās Pasaules (ASV un Latīņamerikas) mūzika. Pilsētu vidējo un zemāko slāņu vidē nostiprinās un nacionālu nozīmi iegūst vietējās populārās mūzikas formas.

2/2

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MODERNISMS (1890–1950)

• Klasiskajā mūzikā – sonātes, simfonijas, koncerti, kvarteti, operas un baleti. Modernistu jauninājums – disonanses estētika.
• Impresionisti – noskaņa, emocija un tēlainība, programmatiskās miniatūras, svītas un simfoniskās skices.
• Ekspresionisti – ietiekšanās zemapziņā un baiļu sajūtu attēlošana, disonanses.
• Seriālisms – kompozīcijas paņēmiens lielākoties atonālajā mūzikā.

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MODERNISMS (1890–1950)

Klasiskajā mūzikā pastāv jau zināmas, klasicisma un romantisma laikā nostiprinātas formas – sonātes, simfonijas, koncerti, kvarteti, operas un baleti. Modernistu jauninājums – disonanses estētika (asas kopskaņas, kas neveido izlīdzinātu, harmonisku skaņas plūdumu): disonanse vairs nav pakļauta noturības un nenoturības attiecību loģikai, tā kļūst par pašvērtību.

impresionismā lielākoties klavierēm. Ekspresionisti atteicās no parastajām skaistuma izpausmēm, no dabas tēlojuma un emocijām, viņi centās ietiekties zemapziņā un attēlot baiļu sajūtu, ko panāca ar dominējošām disonansēm. Seriālisms – kompozīcijas paņēmiens lielākoties atonālajā (bez noteiktas tonalitātes) mūzikā, ko lietoja galvenokārt dodekafonijas jeb

Impresionistu uzmanība bija pievērsta noskaņai un emocijai, spēlējoties ar skaņu nokrāsām jeb tembru – īpašu orķestrāciju, tekstūru, neparastām harmonijām. Īpaši impresionismam raksturīgas mūzikas formas ir programmatiskās miniatūras, īsa formāta mūzikas skaņdarbi ar noteiktu tematiku un simfoniskās skices orķestrim. No jauna aktuāla kļūst arī svītu forma (sākotnēji deju),

1/2

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MODERNISMS (1890–1950)

12 pustoņu sistēmas izmantotāji. Seriālisma ideja bija sākotnēji noteikt sēriju – tādu visu 12 pustoņu secību, kur neviens no tiem neatkārtojas, un tad veikt noteiktas transformācijas ar šo sēriju. Transformācijas ideja tika piemērota arī ritma sērijai.

1/2

MŪZIKAS INSTRUMENTI

MODERNISMS (1890–1950)

• Koka pūšamie – flautu saime, oboja, fagots, klarnete, saksofons
• Metāla pūšamie – trompete, mežrags, trombons, tuba
• Stīgu – vijole, alts, čells, kontrabass, mandolīna, ģitāra, arfa, cītara
• Sitamie – timpāni, trijstūris, šķīvji, mazās bungas, lielās bungas
• Taustiņinstrumenti – klavieres ar metāla rāmi un trim pedāļiem, flīģelis, harmonika
• Mūzikas ierakstīšanas un atskaņošanas tehnoloģijas – fonogrāfs, gramofons

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS INSTRUMENTI

MODERNISMS (1890–1950)

Vairāk par koka pūšamajiem, metāla pūšamajiem, stīgu, sitamajiem un taustiņinstrumentiem skatīt Jauno laiku nacionālā romantisma sadaļā. Mūzikas ierakstīšanas un atskaņošanas tehnoloģijas: 19. gs. beigās attīstījās līdz tam cilvēces vēsturē nebijusi iespēja ieskaņot un pēc tam arī atskaņot mūziku. Tas notika pateicoties fonogrāfam – ierīcei, ko veido skaņas savācējtaure jutīga membrāna ar adatu un

svārstības iesvārsta membrānu, kas savukārt iesvārsta gaisu, un tas no taures izplatās ārējā telpā. Fonogrāfa uzlabots variants pārtikušo ļaužu mājās bija gramofons, kam vaska cilindru vietā bija plakani īpašas plastmasas diski, uz kuru virsmas viļņveidā varēja ierakstīt mūziku, tad no šīs matricas izgatavot cietas kopijas – skaņuplates, un pēc tam šo mūziku atskaņot.

vienmērīgi rotējoša ass, uz kuras var nostiprināt vaska cilindru. Skaņa nonāk savācējtaurē, tiek sakoncentrēta un iesvārsta membrānu, ar membrānu saistītā adata ieskrāpē mainīgu vadziņu vaska cilindra virsmā. Lai šādi ieskaņotu skaņu atskaņotu, tiek veikts atgriezenisks process: vaska cilindram vienmērīgi rotējot, adata slīd pa vadziņu un kustas līdzi visiem tās negludumiem, adatas

1/2

MŪZIKAS INSTRUMENTI

MODERNISMS (1890–1950)

Vēlāk skaņuplates tiek pavairotas rūpnieciski, veidojot mūzikas ierakstu industriju. 20. gs. 20. gados Eiropā un Ziemeļamerikā sāk raidīt publisku radio. Vietējām mūzikas zvaigznēm sasniedzot aizvien plašākas auditorijas, uzplaukst populārās mūzikas fenomens.

2/2

DARBI UN PERSONĪBAS

MODERNISMS (1890–1950)

IMPRESIONISMS Moriss Ravēls

impresionisms Klods Debisī

ekspresionisms Arnolds Šēnbegs

(1862–1918)

(1875–1937)

(1874–1951)

Debisī rakstījis mūziku galvenokārt klavierēm – prelūdijas, noktirnes, nozīmīgi ir viņa stīgu kvarteti.

Piedāvāja jaunu, nebijušu melodisku un ritmisku saturu un inovatīvas harmonijas; šāds eksperiments ar mūzikas formu ir “Boléro”.

Pilnībā iemiesojis modernisma laika garu, kļūstot par simbolu atonālam – bez noteiktas tonalitātes – skanējumam.

1/5

DARBI UN PERSONĪBAS

MODERNISMS (1890–1950)

EKSPRESIONISMSAlbānS BergS

EKSPRESIONISMS Antons Vēberns

NEOKLASICISMS Sergejs Prokofjevs

(1883–1945)

(1885–1935)

(1874–1951)

Viņš izcēla mūzikas abstrakto un lirisko dabu un pievērsa maksimālu uzmanību izpildījuma ekspresijai, lai veicinātu auditorijas iesaistīšanos un izpratni.

20. gadsimta pirmās avangarda operas “Wozzeck” autors.

Rakstījis mūziku no neoklasicisma stila līdz eksperimentālākām formām, no simfonijām līdz baletiem, un pat populārai padomju kino mūzikai.

2/5

DARBI UN PERSONĪBAS

MODERNISMS (1890–1950)

NEOKLASICISMS Igors Stravinskis

NEOKLASICISMS Rihards Štrauss

NEOKLASICISMS Bēla Bartoks

(1864–1949)

(1882–1971)

(1881–1945)

Austriešu komponists, diriģents, pianists un vijolnieks.

Agrīnos darbos ietekmējies no franču impresionisma mūzikā, taču drīz vien baleta pasūtījumos pievērsies aizvien radikālākām disonanses un ritma formām.

Austroungārijas impērijā, mūsdienu Rumānijas teritorijā, un kļuvis pazīstams, apvienojot modernisma un tautas mūzikas iezīmes.

3/5

DARBI UN PERSONĪBAS

MODERNISMS (1890–1950)

Emīls Dārziņš

Jānis Mediņš

Alfrēds Kalniņš

(1879–1951)

(1875–1910)

(1890–1966)

Latvijas mūzikas vēsturē pazīstams kā ietekmīgs mūzikas kritiķis un komponists.

Savu pirmo operu “Uguns un nakts” pabeidzis Sibīrijā, esot Pirmā Latvijas atbrīvošanas bataljona kapelmeistara amatā.

Sarakstījis ap 270 solodziesmu, simfonisko un klaviermūziku, kā arī pirmo latviešu klasisko operu “Baņuta”.

4/5

DARBI UN PERSONĪBAS

MODERNISMS (1890–1950)

Lūcija Garūta

Jānis Ivanovs

(1902–1977)

(1906–1983)

Alfrēds Kalniņš, Emīls Dārziņš, Jānis Mediņš un Lūcija Garūta galvenokārt komponējuši vēlīnā romantisma estētikā, ar katram atšķirīgām agrīnā modernisma iezīmēm.

Rakstījusi solo dziesmas, kormūziku, simfonisko mūziku, tautasdziesmu apdares klavierēm, klaviermūziku. Latvijas kultūras kanonā iekļauta kantāte “Dievs, Tava zeme deg”.

Ivanova Ceturtā simfonija “Atlantīda” (1941) tuvojas ekspresionisma estētikai, mūzikā reflektējot par tā laika kara šausmām.

5/5

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI

(19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MŪZIKAS INSTRUMENTI

DARBI UN PERSONĪBAS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Sabiedrības vidējo un nabadzīgo slāņu mūzika, kas izveidojās krogos –“dziedošajās” kafejnīcās –, pilsētu ielās un citās pulcēšanās vietās:

• spāņu flamenko, portugāļu fado, grieķu rebetiko, franču šansons, kabarē
• amerikāņu kantrī, blūzs, džezs, populārā dziesma, bībops
• kubiešu rumba, sona un salsa, brazīliešu samba, bossa nova, argentīniešu tango

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Attīstoties rūpniecībai, Eiropā notika urbanizācija – lauku iedzīvotāju došanās darba meklējumos uz pilsētām, kā rezultātā, tās strauji auga. Ievērojama sabiedrības daļa kļuva turīga, un šis vidusslānis varēja patērēt augstākas, smalkākas mūzikas formas. Diezgan liels bija arī nabadzīgo pilsētnieku slānis, īpaši Eiropas nomalēs, un ar šī slāņa izklaidēm saistījās

un ar laiku tika uztverta kā populārās mūzikas nacionālais veids. Kopš 19. gs. beigām Parīzē liela sabiedrības kultūras dzīves daļa notika āra kafejnīcās ar mazu skatuvīti – “dziedošajās” kafejnīcās (café chantant) –, to nacionālie paveidi izveidojās Itālijā, Vācijā, Austrijā, Spānijā (café cantante), Osmaņu impērijā (kafeşantan), īpaši Stambulā, kā arī Krievijas impērijā (kafe-šantan), īpaši Odesā.

īpatnējas, nesamāksloti raupjas, pat parupjas mūzikas patēriņa formas, ar savdabīgu saturu un izpausmes veidiem. Kad šī mūzika ieinteresēja vidusslāni, tad notika tās izpēte, apgūšana, kā arī “kultivēšana”, kas izpaudās kā pielāgošana sabiedrībā pieņemta kanona prasībām – tekstu pārveidošana un cenzēšana, smalkāku mūzikas instrumentu ieviešana utt. Veidojoties nacionālām valstīm, nereti tieši šī mūzika ieguva nacionālu nozīmību

1/8

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Līdzās operu un operešu ārijām un citiem klasiskās mūzikas skaņdarbiem tur veidojās savs repertuārs, Francijā – šansons. Šansons ir literārā reālisma stilistikā ieturēta populāra pilsētas dziesma, tās teksta un mūzikas autors un izpildītājs parasti ir viena un tā pati persona – šansonjē (chansonnier). 19. gs. beigās Parīzē radās populāra izklaides forma kabarē (cabaret), muzikāli –

komponists Kurts Veils (Kurt Weil, 1900–1950) un režisors Bertolts Brehts (Bertolt Brecht, 1898–1956) (“Trīsgrašu opera”) – emigrēja uz ASV. Flamenko izcelsmes vieta ir Andalūzija Spānijas dienvidos, kur 19. gs. beigās “dziedošajās” kafejnīcās izveidojās savdabīga dziedāšanas, dejas un ģitārspēles saplūsme, kam raksturīga īpaša ekspresija – strauja dinamikas un tempa maiņa, tieša, nepastarpināta

šansona, dejas un komēdijas apvienojums. Kabarē, simbolizējot mainīgās pasaules atvērtību un radošumu, bija sava veida protests pret elitāro kultūru. Kabarē publika – jaunie dekadenti. Starpkaru laikā kabarē parādījās un kļuva populārs Vācijā, bet 30. gados ar nacionālsociālistu nākšanu pie varas tika aizliegts. Spilgtākie pārstāvji –

2/8

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

emocionalitāte un izpildījuma patiesīgums, ko raksturo ar dziļi spāņu kultūrā sakņotu vārdu duende. Flamenko mūzikā saplūda Marokas, Ēģiptes, Tuvo Austrumu, Indijas un Grieķijas ietekmes, un to sakausējums vislabāk izpaudās tieši čigānu izpildījumā. 20. gs. 20. gados flamenko tradīcijām nacionālu un starptautisku uzmanību

zaudēto mīlestību un par vārgu cerību atgūt zaudēto, un šo liktenīgo dziedājumu nosauca par fado, kas no portugāļu valodas nozīmē ‘liktenis’. Fado skanējumā līdzās portugāļu populāro dziesmu melodijām bija saklausāmi bijušās kolonijas Brazīlijas, kā arī Ziemeļāfrikas intonācijas un motīvi. Fado karaliene Amālija Rodrigesa (Amália Rodrigues, 1920–1999) ir izplatījusi šo

pievērsa komponists Manuels de Falja (Manuel de Falla, 1876–1946) un dzejnieks Federiko Garsija Lorka (Federico Garcia Lorca, 1898–1936). Jau 20. gs. otrajā pusē tās kļuva par spāņu nacionālo lepnumu. Lielajās Portugāles pilsētās, vispirms jau Lisabonā un Koimbrā, 19. gs. beigās nabadzīgajos kvartālos bija daudz ielu muzikantu. Ar instrumenta pavadījumu vai bez tā dziedāja par

3/8

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

mūziku dažādās pasaules vietās un palikusi nepārspēta arī savā dzimtenē. Mazāzijas (mūsdienu Turcijas) grieķu pilsētās, īpaši Konstantinopolē (kopš 1930. gada – Stambulā) vietējo iedzīvotāju pulcēšanās vieta bija teke, saukta arī par kafijas namu. Bez kafijas dzeršanas un ūdenspīpes pīpēšanas tur skanēja rebetiko turku un arābu makāma tradīcijas

pasaules tā kara ieguva nacionālās mūzikas statusu. Uz anglosakšu, ķeltu un citu eiropiešu mūzikas mantojuma pamata Ziemeļamerikā radās kantrī (country), kas bija galvenokārt deju mūzika krogos. Šai mūzikai raksturīgs izteikts, pat uzbāzīgs ritms un nesarežģītas melodijas, laucinieciski vienkāršie dziesmu teksti vēstīja par dzīvi, mīlestību, dēkām, laupīšanām, došanos uz Rietumiem.

stipri ietekmēti dziedājumi par vienkāršo ļaužu dzīvi un priekiem. Pēc Pirmā pasaules kara tekes kultūra ar rebetiko pārcēlās uz lielajām Grieķijas pilsētām (Atēnām, Pireju, Salonikiem), drīz tika padarīta pieņemama grieķu pilsoniskajai sabiedrībai, nomainot turku-arābu tradīcijas instrumentus pret eiropeiskākiem (buzuki, akordeons) un izskaužot no tekstiem piedauzīgākos motīvus, un jau pēc Otrā

4/8

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Tipiskākais kantrī ir zināms no Apalaču kalnu dienviddaļas lauku apgabaliem, taču arī citur izveidojās vietējie kantrī paveidi – blūgrāss (bluegrass), keidžens (cajun), kantrīvesterns (country western), honkītonks (honky-tonk), kovboju dziesmas (cowboy songs). Pēc 1865. gada verdzības atcelšanas Ziemeļamerikas dienviddaļas afroamerikāņu kopienās izveidojās savs

komercializāciju un strauju izplatību ne tikai Ziemeļamerikā. ASV dienvidi ir ne tikai blūza dzimtene, te ir veidojušies arī citi, sākotnēji afroamerikāņu kopienās pazīstami, vēlāk daudz plašāku izplatību guvuši mūzikas veidi. Šajā ziņā īpaša nozīme ir Ņūorleānai, kas bijusi vienīgā, kur melnādainie varējuši pulcēties savā brīvajā laikā vēl pirms verdzības atcelšanas.

mūzikas veids skumja noskaņojuma (angliski blue) izteikšanai – blūzs (blues). Apdziedāts tika gan sūrais liktenis, darbs plantācijās, gan nelaimīgi dzīves pavērsieni. Blūza tēlainība un mūzikas izteiksmīgais skanējums uzrunāja ne tikai afroamerikāņus, kuru vidū jau 20. gs. sākumā bija profesionāli blūza izpildītāji, bet arī baltādainos, tā nodrošinot šī mūzikas veida

5/8

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Te daudzveidīgos muzicēšanas brīžos un situācijās, saplūstot darba, dievkalpojuma un izklaides mūzikas skaņām, izveidojās īpašs muzicēšanas veids – džezs. Būtiski džeza aspekti ir ritma pulsācija, kas afroamerikāņu mūzikā ir mantojums no tropiskās Āfrikas, kā arī sākotnējās tēmas improvizatoriska apspēlēšana. Ņūorleānas džezu mēdz

Par bībopu sauc džeza novirzienu, kas attīstījies 20. gs. 40. gados Ņujorkā. Bībopu mēdz uzskatīt par mūsdienu džeza pamatu. Mūzikas ieraksta un radio tehnoloģiju attīstības rezultātā ASV 20. gs. 30. gados izveidojās nozīmīgs fenomens – džeza ietekmēta populārā dziesma. Bings Krosbijs (Bing Crosby, 1903–1977), Frenks Sinatra (Frank Sinatra, 1915–1998),

dēvēt par klasisko džezu. 20. gs. 20. gados tas strauji izplatījās ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā un citur. Spilgti piemēri – Dželija Rolla Mortona (Jelly Roll Morton, 1890–1941) “Wolverine Blues” un Luija Armstronga (Louis Armstrong, 1901–1971) “West End Blues”. Drīz vien to sāka spēlēt arī baltādainie, un džeza muzicēšana arvien pārveidojās.

6/8

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Dīns Mārtins (Dean Martin, 1917–1995), Nats Kings Kols (Nat “King” Cole, 1919–1965) un Ella Ficdžeralda (Ella Fitzgerald, 1917–1996), apvienojot dažādu mūzikas stilu iezīmes pat viena albuma ietvaros, kļuva par 20. gs. vidus populārās dziesmas ikonām. Latīņamerikā populārās mūzikas formas veidojās mijiedarbojoties spāņu un portugāļu pēcteču jeb kreolu, tropiskās Āfrikas melnādaino un vietējo tautu

(cancion) un ģitāras elementus ar Āfrikas bantu un arara indiāņu ritmiem un sitamajiem instrumentiem. Sonas turpinājums 20. gs. beigās ir pazīstams kā salsa. Brazīlijā, Bahijas provincē, izveidojās deja samba, kuras izcelsme saistīta gan ar Viduseiropas polku, gan Āfrikas batuki (batuque), gan ar vietējās izcelsmes mašiši (maxixe). Sambas mūzikai raksturīgi

mūzikām. Vēsturiski Kubas sabiedrībā melnādaino īpatsvars bija daudz lielāks kā citās Latīņamerikas zemēs, tādēļ arī kubiešu rumbā (rumba) visvairāk sajūtama bungu un citu sitamo instrumentu radītā pulsācija, sarežģīti ritmi un to smalka sinhronizācija ar dziedājumu un dejošanu. Kubas Orientes provincē 19. gs. beigās radās sona (son), apvienojot spāņu dziedājumu

7/8

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

sarežģīti sinkopēti ritmi, tās pavadījumā notiek dejošana svētkos un jo sevišķi karnevāla laikā. Sambas pārcelšana uz galvaspilsētas Riodežaneiro skatuvi 20. gs. 50. un 60. gadu mijā izraisīja tās smalki sarežģītā ritma vienkāršošanos, kā rezultātā radās sambas jaunais stils bossa nova. Šī stila mūzikā parādījās arī džeza elementi – neparasti akordi, sinkopēšana un citāda instrumentācija.

greizsirdīgi sargātu varu pār sievieti, kas viņam pakļāvusies padevīgi kā paklausīgs zvēriņš”. Tango rašanās saistīta ar Eiropas un Āfrikas izcelsmes dejām pajada (payada), milonga un kandombe (candombe), un jau 20. gs. sākumā tā sāka izplatīties gan Ziemeļamerikā, gan arī Eiropā, tiesa gan, sastopot konservatīvās sabiedrības izteiktu pretošanos par tam laikam nepieņemamo savstarpējo attiecību un seksualitātes izrādīšanu.

Šī stila mūzikā parādījās arī džeza elementi – neparasti akordi, sinkopēšana un citāda instrumentācija. Argentīnas galvaspilsētas Buenosairesas un otras lielākās pilsētas Montevideo zemāko sabiedrības slāņu kvartālos, kur bija izteikta iztikas līdzekļus pelnošā vīrieša vara pār sievieti, 19. gs. beigās izveidojās tango – deja, ko dzejnieks Rikardo Giraldess (Ricardo Güiraldes, 1886–1927) raksturoja kā “viena mīlas pārņemta tirāna

8/8

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

• Dziesma, deja

• Instrumentāls solo vai neliels ansamblis
• Ar dejām saistīta mūzika lielākoties ir organizēta ritmiski

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Populārajā mūzikā dominē salīdzinoši nelielas mūzikas formas. Vokālajā mūzikā tā ir dziesma, instrumentālajā – deja. Dziesmas galvenās pazīmes ir sižetisks dzejas teksts, kas sadalīts mazākās porcijās – pantiņos. Pantiņi savstarpēji mēdz būt atdalīti ar piedziedājumu – nelielu teksta daļu, kas bez izmaiņām atkārtojas ik pēc pantiņa, vai ar kādas pantiņa daļas (parasti – pēdējās rindiņas) atkārtojumu.

Deju mūzika ir ritmiski organizēta, jo tās virsuzdevums ir būt par viena vai vairāku dejotāju kustību ietvaru. Mūzikas forma parasti ir strofiska, tādējādi netieši atspoguļojot deju mūzikas saistību ar dziesmu. Nereti mēdz izmantot variāciju formu – sākotnējais apjoma ziņā ierobežotais mūzikas materiāls tiek atkārtots pēc vajadzības, tomēr ikreiz kaut vai nedaudz

Muzikāli pantiņš un piedziedājums ir saistīti ar neliela apjoma (muzikāls periods, 16–32 taktis) melodiju, kas arvien tiek atkārtota, šādu formu sauc par strofisku. Ja dziesmai ir instrumentāls pavadījums, tad nereti starp pantiņiem ir instrumentālas starpspēles, tā atdalot lielākus teksta blokus vienu no otra, kā arī ļaujot izpausties instrumentālistiem.

1/2

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

pamainot tā melodiju un ritmisko uzbūvi. Atšķirīga no variācijas ir improvizācija, kur, piemēram, džezā solistam vai atsevišķam instrumentālistam tiek dota iespēja apspēlēt sākotnējo tēmu, balstoties uz savu radošumu, tehniku un laika izjūtu un, protams, respektējot attiecīgā žanra tradīciju. Tas nozīmē, ka improvizācija nav pilnīgi brīva un spontāna

pulsējoša plūsma, kas nav sadalīta periodos vai strofās, bet attīstās pēc cita principa – piemēram, mijoties skaniski blīvākiem un mazāk blīviem posmiem un atsevišķos brīžos iekļaujot vokālu improvizāciju.

muzicēšana, kā to nereti mēdz iztēlot, bet gan sagatavota un iekļaujas attiecīgā mūzikas veida kanonā; piemēram, bībopam raksturīga tehniski un ritmiski sarežģīta improvizācija, kas veidojas uz disonantu jeb ar neakorda skaņām papildinātu akordu secības. Tajos populārās mūzikas veidos, kur dominē tropiskās Āfrikas izcelsmes tradīcija, piemēram, rumbā mūzikas materiāls veidojas kā nepārtraukta ritmiski

2/2

MŪZIKAS INSTRUMENTI

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

• Pūšamie – trompete, kornete, bazūne, tuba, klarnete, saksofons, flauta
• Stīgu – flamenko ģitāra, Lisabonas ģitāra, Koimbras ģitāra, klasiskā ģitāra, četrstīgu ģitāra kavakiņo, lauta, sazs, baglama, santuri, buzuki, bandžo, vijole, kontrabass
• Sitamie un perkusijas – kastaņetes, klaves, trijstūris, kongas, skrāpis, bongas, kahone, marakas, mazās bungas, lielās bungas, rāmja bungas, berzējamās bungas, kalimba
• Taustiņinstrumenti – klavieres, bandoneons, harmonika, akordeons

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS INSTRUMENTI

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Solistu “dziedošajās” kafejnīcās pavadīja neliela instrumentāla grupa – samazināts un atvieglots kameransamblis. Līdzās stīgu lociņinstrumentiem tur varēja būt arī koka pūšamie, tāpat arī ģitāra un 20. gs. – akordeons. Visbiežāk tomēr tika izmantotas klavieres kā pietiekoši skaļš un izteiksmīgs instruments, ko turklāt var spēlēt pats

lautas vietā, un vienkāršo ļaužu 4-stīgu ģitāra (guitarra latina). 6-stīgu ģitāra bija jau 18. gs. beigās, un tās mūsdienu skaņojums ir kopš 19. gs. sākuma. Ģitāras tapšanas procesā izveidojās dažādas instrumenta formas. Flamenko mūzikai ar tās virtuozajām pasāžām un strauji mainīgām akordu secībām bija vajadzīgs aprauts skanējums, lai ieskandināta saskaņa

šansonjē. Līdzīga situācija bija kabarē – nereti iztika ar klavierēm, tomēr lielākos uzvedumos muzicēja mainīga sastāva orķestris. Ģitāras dzimtene ir Ibērijas pussala, un tās priekšteči ir no arābu kultūras pārmantotie lautveidīgie stīgu instrumenti. Tiešie ģitāras senči ir viduslaiku augstmaņu spēlētā vijuela (vihuela), kas nāca

1/4

MŪZIKAS INSTRUMENTI

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

nenomāktu nākamo. To panāca ģitāras stīgu skaņotājtapiņas gatavojot nevis no metāla, bet koka. Flamenko dejotājiem parasti bija īpašas kurpes ar cietu zoli, lai varētu dejojot izspēlēt dažādus ritma zīmējumus, sitot zoli pret koka grīdu. Fado tradīcijā izveidojās savdabīgas ģitāras formas – Lisabonas un Koimbras ģitāra.

lautasveida instruments buzuki (bouzouki), kas 20. gs. otrajā pusē kļuva par simbolisku rebetiko instrumentu, arī vijole un vēlāk akordeons. Kantrī mūzikā svarīgākais instruments ir vijole, vai nu viena pati, vai ar nelielu ansambli, kur ir arī ģitāra, mutes harmonika vai bandžo. Keidžena raksturīgais ansamblis ir divas vijoles, īpaša neliela harmonika ar desmit taustiņiem labajai un

Pēdējai grifa augšgalā bija simbolisks asaras atveids, tādējādi pastiprinot fado mūzikas emocionālo sūtību. Grieķu rebetiko rašanās posmā tika izmantoti osmaņu turku tradicionālie instrumenti – lauta uti (outi), lautasveida baglama, sazs (saz), cimbole santuri (santouri) un divstīgu lociņinstruments. Rebetiko “kultivēšanas” posmā tika ieviests itāļu mandolīnai līdzīgs

2/4

MŪZIKAS INSTRUMENTI

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

tikai diviem kreisajai rokai, kā arī ritmam trijstūris. Kantrī mūzikai komercializējoties, tika spēlētas arī klavieres, klarnete un kontrabass. Blūza galvenais instruments ir ģitāra, taču var būt arī mutes harmonika, klavieres un kāds basa instruments, piemēram, kontrabass. Agrīnā džeza ansamblī galvenie ir pūšamie instrumenti – trompete vai

Pirms 20. gs. kongu vietā bija skrāpis (güiro), zvani un koka kastes kahones (cajones). Sonas ansambli veidoja solo trompete, ritma grupa – kociņi, grabekļi marakas, bongas – cilindriskas bungas ar vienu ādu, kā arī basa instruments kalimba – vienā galā brīvas raustāmas metāla plāksnītes, piestiprinātas uz koka kastesveida rezonatora. Jau 20. gs. vidū sonas ansamblī bez trompetes bija arī klavieres, kontrabass un

kornete, klarnete, trombons, pavadījumu spēlē klavieres kopā ar bandžo vai ģitāru, kontrabass vai tuba spēlē basu un ritmu uztur bungas. Bībopa pamatā ir kvintets – trompete, saksofons, klavieres, kontrabass un bungas. Kubiešu rumbas centrā ir perkusiju grupa – dažāda izmēra garena korpusa bungas kongas (congas) kopā ar koka klabekļiem (claves) un grabekļiem (maracas).

3/4

MŪZIKAS INSTRUMENTI

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

perkusijas instrumenti. Tradicionālā brazīliešu sambas ansamblī līdzās parastai sešstīgu ģitārai bija arī mazāka četrstīgu ģitāra kavakiņo (cavaquinho) un perkusiju grupa, ko veido mazās bungas (tamborim), lielās bungas (surdo), rāmja bungas (pandeiro), berzējamās bungas (cuíca) un grabeklis (ganzá). Jau 20. gs. vidū šādam ansamblim varēja pievienoties bandžo un

metāla pūšamie – trompete, kornete, trombons. 19. gs. argentīniešu tango instrumenti bija flauta, ģitāra, vijole un neliels harmonikas veida instruments bandoneons, toties 20. gs. pirmajā trešdaļā izveidojās raksturīgs sastāvs (orquesta tipica) – divas vijoles, klavieres, kontrabass un divi bandoneoni.

4/4

DARBI UN PERSONĪBAS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Antonio Čakons

Edīte Piafa

Ramonu Montoiju

(1915–1963)

(1869–1929)

(1879–1949)

Viena no spilgtākajām 20. gadsimta šansonjē. Parīzes vienkāršo ļaužu dzīvei, dziedāja par mīlu, zaudējumu un skumjām.

Flamenko dziedātājs. Viņš uzstājās kopā ar izcilo ģitāristu Ramonu Montoiju.

Meistars, kurš pārveidoja ģitāru no dziesmas un dejas pavadoša par pilnvērtīgu solo instrumentu.

1/6

DARBI UN PERSONĪBAS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Markoss Vamvakaris

Dona Rosa

Džimijs Rodžerss

(dz. g. 1957)

(1905–1972)

(1897–1933)

Repertuārā populārai fado, kas ir spontāns un ne tik profesionalizējies kā skatuviskais fado.

Izveidoja savu rebetikas grupu un muzicēja arī klubos un tavernās.

Jodelēšanu padarīja par savas muzicēšanas īpašo zīmi un tās dēļ nereti tika saukts par “blūza jodelētāju”.

2/6

DARBI UN PERSONĪBAS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Lūiss Ārmstrongs

Besija Smita

Billija Holideja

(1894–1937)

(1901–1971)

(1915–1959)

Viena no pirmajām blūza dīvām.

Viens no džeza aizsākumu atslēgas figūrām.

Uzskatāma par vienu no izcilākajām džeza dziedātājām vēsturē.

3/6

DARBI UN PERSONĪBAS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Los Muñequitos de Matanzas

Sexteto Habanero

(20. gs. 50. gadi)

(20. gs. 20. gadi)

Spilgti bībopa pārstāvji:

• Čārlijs Pārkers (Charlie Parker, 1920–1955)
• Džons Koltreins (John Coltrane, 1926–1967)
• Teloniuss Monks (Thelonious Monk, 1917–1982)

Viena no pazīstamākajām Kubas rumbas grupām.

Viena no pirmajiem sonas mūzikas ieraksta izpildītājiem.

4/6

DARBI UN PERSONĪBAS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Zeka Pagohino

Selija Krusa

Antonio Karloss Žobims

(1925–2003)

(dz. g. 1959)

(1927–1994)

Uzskatāma par vienu no spilgtākajām salsas mūzikas pārstāvēm.

Viens no pazīstamākajiem sambas izpildītājiem mūsdienās.

Brazīļu bossa nova mūzikas formas popularizētājs Rietumu kultūrā.

5/6

DARBI UN PERSONĪBAS

POPULĀRĀS MŪZIKAS NACIONĀLIE VEIDI (19. gs. beigas – Otrais pasaules karš)

Astors Pjacolla

(1921–1992)

Mūsdienās plaši pazīstamā “jaunā” tango spilgtākais pārstāvis ir komponists un bandoneona (tango akordeona) meistars.

6/6

vĒLĪNAIS MODERNISMS POSTMODERNISMS

(Pēc 1945. gada)

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS INSTRUMENTI

DARBI UN PERSONĪBAS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

Vēlīnais modernisms – elektroniskā mūzika, algoritmiskā kompozīcija, spektrālā mūzika Postmodernisms – minimālisms un postminimālisms, jaunā vienkāršība un jaunā sarežģītība Fakultatīvs pielikums “jaunās sarežģītības” labākai izprašanai: Nenopietna parodija par kompozīcijas modeli “jaunās sarežģītības” stilā (V. Muktupāvels)

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

Modernisma stilu un paņēmienu turpināšanos un attīstību pēc 2. pasaules kara mēdz raksturot ar terminu vēlīnais modernisms. Viens no raksturīgākajiem tā aspektiem ir seriālisma tehnikas pilnveidošana, kā arī tehnoloģiju progresa iespēju izmantošana. Šīs iespējas ir ļāvušas izveidoties jaunam žanram – elektroniskajai mūzikai. Lai gan pirmās ar elektrisko strāvu darbināmās skaņu

instrumentus vai arī mūzikas tehnoloģijas, kas balstās uz elektriskās strāvas izmantošanu. 50. gados, attīstoties datoriem, kļuva iespējama algoritmiskā kompozīcija – mūzikas radīšanas tehnika ar algoritmu palīdzību. Datoru piemērošana skaņu analīzei 70. gadu sākumā ļāva izveidoties spektrālajai mūzikai; šādi tiek apzīmēta akustiskās mūzikas prakse, kur skaņdarba kompozīcijas

ierīces bija zināmas jau 19. gs. beigās, tomēr par konceptuāli šādu ierīču izmantošanā balstītu mūziku var runāt, sākot ar 40. gadu beigām, kad attīstījās mūzikas elektroakustiskā ieraksta tehnoloģijas, vai arī 50. gadu pirmajā pusē, kad bija iespējams mūziku radīt ar elektrisko ģeneratoru palīdzību. Elektroniskajā mūzikā izmanto elektroniskos, elektromehāniskos vai digitālos mūzikas

1/7

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

idejas tiek meklētas skaņu spektra sonogrāfiskajās (sonogrāfs ir skaņas analīzes ierīce, kas skaņu pārveido grafiskā attēlā) attēlojumā un matemātiskajā analīzē. Ar datoru veikta skaņu analīze un audiosignālu vizuāls attēlojums kalpo par pamatu skaņas tembrālam (nokrāsas) attēlojumam kompozīcijā, to atspoguļojot arī orķestrācijā – skaņdarba iekārtojumā orķestrim. Skaņu materiālu nereti veido

priekšu vērsts skats’) mūzikas klātbūtne. Ar šo terminu apzīmē mūziku, kas attiecīgajā kultūrtelpā ir inovāciju priekšgalā. Avangards nozīmē esošo estētisko pieņēmumu pārvērtēšanu, atteikšanos no tiem, piedāvājot jaunus, unikālus vai oriģinālus. Avangarda mūzikas mērķis ir politiska, sociāla vai kultūras kritika, tā izaicina sabiedrību, apšaubot vispārpieņemtas

virstoņu virknes, iekļaujot arī mikrointervālu (intervāli, kas mazāki par pustoni) izmantošanu. Tādējādi spektrālās mūzikas fokusā ir skaņas akustika un manipulācija ar skanējumu, nevis iespējamie nozīmes slāņi. Robežposmu starp modernismu un tā transformāciju postmodernisma virzienā iezīmē pastiprināta avangarda (no franču avant-garde, tieši tulkojot ‘uz

2/7

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

sociālās un mākslinieciskās vērtības. Avangarda mūzika kaitina vai provocē klausītājus, priekšnesumos tiek mērķtiecīgi izaicināta auditorija, nereti liekot tai justies atsvešinātai vai pat izolētai. Lai gan avangarda izpausmes varētu meklēt un atrast visu laikmetu mūzikā, tomēr tā pastiprināta ietekme ir jaušama tieši 20. gs. vidus Rietumu mūzikas kultūrā,

posmā, tādējādi apliecinot progresa duālo dabu. Līdzīga attieksme iezīmējas postmodernā laikmeta mūzikā – apšaubīt modernisma stingrās definīcijas un savu laiku pārdzīvojušās kategorijas. Līdz ar to muzikālais postmodernisms nav kāds skaidri definēts stils, bet gan attieksme.

iezīmējot pāreju uz postmodernisma parādībām. Postmodernismu raksturo skeptiska attieksme pret lielajām modernisma patiesībām un vērtībām – ticību progresam un attīstībai, zināšanu objektivitāti, nozīmes stabilitāti. Simboliski postmodernisma sākumu iezīmē masu iznīcināšanas ieroču (atombumbu) pielietojums Otrā pasaules kara beigu

3/7

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

Postmodernā laikmeta mūzika:

• ietver gan modernisma turpināšanos, gan arī attiecību saraušanu ar to;
• neievēro pagātnē noteiktās robežas starp stiliem un mūzikas praksēm, ārda robežas starp “augstajiem” un “zemajiem” stiliem;
• apšauba elitāro un populāro vērtību nesavietojamību;
• uzskata, ka mūzika nav un nevar būt pati par

• mūzikas satura un nozīmes veidošanu saista ar klausītājiem, nevis komponistiem vai izpildītājiem.

20. gs. 60. gados iezīmējās muzikālais minimālisms – mēģinājumi skaņdarbu atbrīvot no visa liekā, atstājot tikai pašus fundamentālākos mūzikas elementus. Minimālismu kopumā raksturo:

• klusums kā nozīmi nesoša mūzikas sastāvdaļa;

• sevi, tā ir saistīta ar kultūras, politikas un sabiedrības kontekstiem;
• izrāda necieņu tādai senāk neapspriežamai vērtībai kā skaņdarba uzbūves vienība, pieļauj fragmentāciju, plurālismu un eklektiku, iekļauj atsauces uz daudzu tradīciju un kultūru mūziku;
• uzskata tehnoloģijas par daļu no mūzikas radīšanas procesa;

4/7

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

• konceptualitāte – skaņdarba pamatā ir jebkāda, tostarp arī ārpusmuzikāla koncepcija;
• kontinuitāte – viena vai vairāku mūzikas parametru lēna mainīšanās;
• skaņu, frāžu, motīvu atkārtošanās.

Minimālisti tādējādi piedāvā mūziku tvert nevis kā gatavu, pabeigtu sacerējumu, bet gan kā

• līdzena dinamika, bez straujiem kāpumiem un kritumiem;
• atšķirībā no minimālisma, vairīšanās no acīmredzamas, viegli uztveramas lineāras formas.

Tādējādi postminimālismu ar minimālismu saista mūzikas materiāla attīstības procesualitāte, bet atšķir izmainītā, negaidītā forma un liela atvērtība pasaules un populārās mūzikas ietekmēm.

procesu, kur fokusā ir pati klausīšanās un uzmanības pievēršana mūzikas iekšējām norisēm. 80. un 90. gados mūzikā izveidojās postminimālisma virziens. Tam raksturīga:

• noteikta pulsācija visa skaņdarba vai tā daļas garumā;
• diatonikas (skaņkārtas pamatpakāpju) izmantošana, izvairoties no harmoniskās funkcionalitātes,

5/7

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

70. gadu beigās un 80. gados iezīmējās jauna stilistiskā tendence jaunā vienkāršība. Jaunā vienkāršība bija pretreakcija 50. un 60. gadu Eiropas avangardam un kopš gadsimta sākuma izplatītajai tendencei objektivizēt mūziku, tas ir, noteikt mūziku veidojošos elementus par objektīviem, no cilvēka neatkarīgiem. Jauno vienkāršību mēdz dēvēt arī par jauno

Jaunā sarežģītība kā virziens iezīmējās 90. gadu vidū, ar šo virzienu saistījās komponisti, kuru iecere bija veidot sarežģītu, daudzslāņainu kompozīcijas attīstības procesa saspēli, kas vienlaicīgi realizētos ikvienā mūzikas materiāla dimensijā. Nereti būdama atonāla, lielā mērā abstrakta un skanējuma ziņā disonējoša, jaunās sarežģītības mūzika pieprasa sarežģītas muzikālās notācijas.

subjektivitāti, jauno sensualitāti, jauno ekspresivitāti. Galvenais, ko centās panākt jaunās vienkāršības virziena pārstāvji, bija nepastarpināta reakcija starp radošo impulsu un muzikālo rezultātu, pretstatā avangardam raksturīgajai darbietilpīgai plānošanai pirms mūzikas sacerēšanas. Tādējādi viņu vēlme bija vairāk un impulsīvāk komunicēt ar auditoriju.

6/7

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

Šī virziena mūziku raksturo nepastāvīgs un pēkšņu izmaiņu caurausts muzikālais audums, mikrotonalitāte, saraustīts melodijas apveids, sarežģīta daudzslāņaina ritmika. Tomēr, atšķirībā no gadsimta vidus modernistiem, jaunās sarežģītības komponisti labprāt pievēršas poētiskām koncepcijām, kas nereti tiek iekļautas darbos vai to ciklos kā nosaukumi.

7/7

MŪZIKAS INSTRUMENTI

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

• Visi simfoniskā orķestra instrumenti
• Sadzīves priekšmeti un darba rīki kā mūzikas instrumenti
• Elektromehāniskie instrumenti – ģitāra, vijole, u. c.
• Elektroniskie instrumenti – elektriskās klavieres, analogais sintezators, analogais sāmpleris
• Digitālie instrumenti – digitālais sintezators, digitālais sāmpleris, dators
• Elektriskās ierīces – mikrofons, skaņas noņēmējs, skaņas pārveidotāji, skaņas pastiprinātājs, skaņas reproducēšanas iekārtas (skandas, austiņas)

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS INSTRUMENTI

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

Vēlīnā modernisma un postmodernisma mūzikā dominējošie ir iepriekšējos laikmetos izveidojušies simfoniskā orķestra instrumenti. Notiek eksperimentēšana ar šo instrumentu netradicionālu izmantošanu. Tā, piemēram, Džons Keidžs (John Cage, 1912–1992) modificēja flīģeli (novietoja uz vai starp stīgām naglas, skrūves un citus metāliskus priekšmetus, papīru, dzēšgumijas, piestiprināja

Populārās mūzikas attīstība 20. gs. rezultējās ar vajadzību palielināt skanējuma jaudu. Tehnoloģiju attīstība jau 20. gs. pirmajā pusē ļāva izmantot skaņas pastiprināšanu ar mikrofonu vai īpašu skaņu noņēmēju uztverot instrumenta akustisko signālu, to pastiprinot, modificējot un tad reproducējot ar īpašu atskaņošanas iekārtu. Tādā veidā ģitāra ar elektriski pastiprinātu skanējumu jeb

āmuriņiem dažāda materiāla uzlikas) savdabīgu efektu radīšanai, tā izveidojot sagatavotās klavieres (prepared piano). Muzicēšanā tika ieviesti arī dažādi sadzīves priekšmeti un darba rīki, kuru primārā funkcija nesaistās ar mūziku; tā, piemēram, amerikāņu komponists Lerojs Andersons (Leroy Anderson, 1908–1975) sakomponēja skaņdarbu “The Typewriter” (1950) mehāniskajai rakstāmmašīnai un orķestrim.

1/3

MŪZIKAS INSTRUMENTI

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

elektriskā ģitāra tika radīta jau 1932. gadā, to sākotnēji izmantoja džeza ģitāristi, lai bigbendā viņu solo būtu sadzirdams. Skaņas noņēmēji tika radīti arī citiem akustiskajiem instrumentiem (piemēram, vijolei), tā radot veselu kategoriju – elektromehāniskos instrumentus. Cits tehnoloģijas attīstības virziens noteica elektronisko mūzikas instrumentu

rodas, izmantojot elektriskās ķēdes, un tālāk, līdzīgi kā elektromehānisko instrumentu gadījumā, tiek pastiprināts, modificēts un reproducēts. Šo elektronisko instrumentu grupā ir gan tādi specifiski instrumenti kā telharmonijs (1897), teremins (1919), Marteno viļņi (Ondes Martenot, 1928), gan arī plašāk pazīstamās elektriskās klavieres, analogie sintezatori (piemēram, Moog, Minimoog, ARP Odyssey) un analogie sāmpleri.

veidošanos, kur skaņas impulsa rašanās ir saistīta ar elektrisko strāvu. Kopš 1876. gada, kad amerikāņu inženieris Eliša Grejs (Elish Gray, 1835–1901) konstruēja pirmo elektrisko skaņas sintezatoru līdz 21. gs. sākumam ir radīts milzīgs daudzums visdažādāko analogo elektronisko instrumentu un digitālo instrumentu veidu. Analogajos instrumentos sākotnējais skaņas signāls

2/3

MŪZIKAS INSTRUMENTI

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

Datortehnikas attīstība kopš20. gs. 80. gadiem ļāva veidoties digitālajiem instrumentiem – digitālajiem sintezatoriem (piemēram, Yamaha DX-7) un digitālajiem sāmpleriem (piemēram, Fairlight CMI). Arī pats dators ar īpašu lietotņu palīdzību tika pārvērsts par mūzikas instrumentu, turklāt ar visplašāko iespēju spektru – no skaņu sintēzes līdz mūzikas komponēšanai.

Laikmetīgās mūzikas kultūras neatņemama sastāvdaļa, līdzās mūzikas instrumentiem, ir visdažādākās elektriskās ierīces – mikrofoni, skaņas noņēmēji, skaņas pārveidotāji, skaņas pastiprinātāji, skaņas reproducēšanas iekārtas (skandas, austiņas).

3/3

DARBI UN PERSONĪBAS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

KarlheincS ŠtokhauzenS

Pjērs Bulēzs

EdgardS Varēse

(1925–2016)

(1928–2007)

(1883–1965)

Attīstīja seriālisma ideju mūzikā.

Eksperimentālās modernisma mūzikas, elektroniskās mūzikas pārstāvis.

Pirmo reizi savienoja elektronisko mūziku ar orķestra skanējumu.

1/6

DARBI UN PERSONĪBAS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

Žerārs Grisejs

Gotfrīds Mihaēls Kēnigs

Tristans Murails

(1926–2021)

(1946–1998)

(dz. g. 1947)

Viens no algoritmiskās kompozīcijas attīstītājiem.

Spektrālās mūzikas izpildītājs.

Spektrālās mūzikas izpildītājs.

2/6

DARBI UN PERSONĪBAS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

Filips Glāss

Džons Keidžs

Arvo Perts

(1912–1992)

(dz. g. 1937)

(dz. g. 1935)

Gandrīz visi mūzikas kritiķi ir atzinuši viņu par ietekmīgāko pēckara avangarda pārstāvi.

Viens no ietekmīgākajiem 20. gs. minimālistiem.

Igauņu minimālists. Izveidoja īpašu tintinnabuli stilu.

3/6

DARBI UN PERSONĪBAS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

Kevins Volanss

Braiens Fērniho

Džons Adamss

(dz. g. 1947)

(dz. g. 1949)

(dz. g. 1943)

Tiek saistīts ar 70. gadu beigu un 80. gadu stilistisko tendenci – jauno vienkāršību.

Angļu komponists, tiek uzskatīts par jaunās sarežģītības centrālo figūru.

Postminimālists.

4/6

DARBI UN PERSONĪBAS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

Pēteris Vasks

Maija Einfelde

Mārtiņš Viļums

(dz. g. 1939)

(dz. g. 1946)

(dz. g. 1974)

Kamermūzika (sonātes, koncertus, kvartetus), kormūzika, kas raksturojama vēlā modernisma un ekspresionisma estētikā.

Vēlīnā modernisma, postmodernisma un jaunās vienkāršības estētika.

Raksta instrumentālu un korim veltītu mūziku.

5/6

DARBI UN PERSONĪBAS

VĒLĪNAIS MODERNISMS UN POSTMODERNISMS (pēc 1945. gada)

Santa Ratniece

Ēriks Ešenvalds

Andris Dzenītis

(dz. g. 1977)

(dz. g. 1977)

(dz. g. 1978)

Pazīstams kā lielo formu komponists – simfonijas, operas, oratorijas, kora mūzika.

Komponē kamermūziku dažādiem instrumentu sastāviem, mūziku orķestrim.

Plašs muzikālo formu repertuārs – simfoniskā, vokāli instrumentālā, kamermūzika, kormūzika, elektroniskā mūzika, opera, teātra un filmu mūzika.

6/6

ROKS UN POPMŪZIKA

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS INSTRUMENTI

DARBI UN PERSONĪBAS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

ROKS UN POPMŪZIKA

• Ritmblūzs (R&B), rokenrols, soulmūzika,
• Blūzroks, poproks, folkroks, psihedēliskais roks, progresīvais roks, smagais roks
• Džeza formas – hārdbops, frīdžezs un džezroks
• Elektroniskais roks
• Regejs
• Klubu kultūras mūzika, disko, popmūzika, pankmūzika, alternatīvā rokmūzika, hip-hops

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

ROKS UN POPMŪZIKA (1945 – ...)

ROKS UN POPMŪZIKA

Par ritmblūzu (R&B) sākotnēji sauca mūziku, kas apvienoja džeza un bigbendu svingu ar blūza tematiku 20. gs. 40. un 50. gados. Uzskatāms, ka no R&B attīstījās rokenrols, soulmūzika un popmūzika, kā arī R&B, kādu to pazīstam šobrīd. Spilgts pārejas piemērs no agrā R&B uz rokenrolu ir Lielā Džo Tērnera (Big Joe Turner, 1911–1985) skaņdarbs “Shake, Rattle & Roll”, kā arī Džuniora

basģitāra, bungas un dziedātājs. Viens no pazīstamākajiem rokenrola izpildītājiem ir Čaks Berijs (Chuck Berry, 1926–2017) ar tādām dziesmām kā “Johhny B Goode” un “You Never Can Tell”. Politiska rakstura, personīgā un kaislīgā soulmūzika izauga no afroamerikāņu baznīcas – gospeļu – mūzikas tradīcijas civiltiesību protestu un Vjetnamas kara laikā.

Pārkera (Junior Parker, 1932–1971) skaņdarbs “Mystery Train”, ko pāris gadus vēlāk pārinterpretēja 20 gadīgais Elviss Preslijs (Elvis Presley, 1935–1977). Rokenrols bija ātra tempa, enerģisks, un pulcēja pēckara gadu pusaudžu auditoriju, pie reizes jaucot rasu kārtību, kā arī citas sabiedrībā tolaik pieņemtās uzvedības normas. Par standarta grupas sastāvu kļūst elektriskā ģitāra,

1/7

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

ROKS UN POPMŪZIKA

Spilgtākie soulmūzikas izpildītāji ir Otis Redings (Otis Redding, 1941–1967), Stīvijs Vonders (Stevie Wonder, 1950), Džeimss Brauns (James Brown, 1933–2006), Areta Franklina (Aretha Franklin, 1942–2018) un Mārvins Gejs (Marvin Gaye, 1939–1984). Saplūstot rokenrola, soulmūzikas, blūza un folkmūzikas ietekmēm, 1960. gados dominēja dažādu paveidu rokmūzika.

jauneklīgā izpildījumā, kļuva ārkārtīgi populāri. Spilgti blūzroka piemēri ir arī grupas The Animals un Fleetwood Mac. Poproks bija vieglas formas klasiska grupas sastāva rokmūzika, ar spilgtiem piemēriem sevišķi no Lielbritānijas – The Beatles, The Kinks, vēlākie The Rolling Stones un The Beach Boys. Folkroks attīstījās saplūstot roka un folkmūzikas

Blūzroks attīstījās galvenokārt Lielbritānijā, jauniešiem klausoties importētas blūza plates no ASV un bieži vien interpretējot jau esošas dziesmas. Madija Vatera (Muddy Waters, 1913–1983) dziesmas “Rollin’ Stone” un “Mannish Boy” nesot ļoti tiešu ietekmi uz 1962. gadā noformēto grupu The Rolling Stones. The Rolling Stones, aizvedot blūza tradīciju atpakaļ uz ASV

2/7

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

ROKS UN POPMŪZIKA

ietekmēm (skat. “Darbi un personības, izpildītāji” sadaļu par Bobu Dilanu). Psihedēliskais roks savija poproka un folkroka skaņas ar tādiem eksperimentāliem elementiem kā, piemēram, brīvākām dziesmu struktūrām (atkāpjoties no pantiņš-piedziedājums-pantiņš tradīcijas) un netradicionāliem rokmūzikas instrumentiem. Spilgtākie piemēri – The Jimi Hendrix Experience,

saplūda vēl skaļākos un smagākos rokmūzikas skaņdarbos – Led Zeppelin, vēlāk AC/DC un Aerosmith, iemiesojot jauno smago roku. Led Zeppelin laikabiedri Black Sabath no smagās rokmūzikas pārgāja uz vēl skarbākām – smagā metāla skaņām, ko tālāk popularizēja tādas grupas kā Iron Maiden un Metallica. 20. gs. otrajā pusē džezs turpināja attīstīties dažādos virzienos – hārdbops bija

Dženisa Džoplina (Janis Joplin, 1943–1970), The Doors, The Beatles vēlākie albumi. Progresīvais roks turpināja iestāties pret stingrām dziesmu struktūrām, liekot lielāku uzsvaru uz muzikālo tekstūru, atmosfēru un mūzikas tehniskajām prasmēm. Spilgti piemēri ir grupas Pink Floyd, Frank Zappa un Tangerine Dream. Lieli mūzikas festivāli, spēcīgi skaļruņi un blūzroks

3/7

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

ROKS UN POPMŪZIKA

reakcija uz sarežģītāko bībopa formu, frīdžezā īpaši sastopamas improvizācijas, kamēr džezroks apvienoja dažādu mūzikas stilu ietekmes. Mailzs Deivis (Miles Davis, 1926–1991), Čiks Korea (Chick Corea, 1941–2021), Hērbijs Hankoks (Herbie Hancock, dz. 1940) un The Weather Report apvienoja roka, džeza, ritmblūza, un citas ietekmes. Ierakstos bieži vien tika

Regejs izveidojās 70. gados Jamaikā, sajaucoties vietējiem un ASV R&B un soulmūzikas elementiem. Ritmiskais “atsitiens”, lēnais temps un liriskā melodija rada relaksētu noskaņu. Slavenākais regeja izpildītājs bija Bobs Mārlijs (Bob Marley, 1945–1981). Par vienu no pirmajiem disko ierakstiem uzskatāms Kamerūnas džezista Manu Dibango (Manu Dibango, 1933–2020) ieraksts “Soul Makussa”

izmantoti elektriskie instrumenti, tai skaitā sintezatori un skaņas pastiprinājuma ierīces. 1970. gadu pāreju no psihadeliskā roka uz elektronisko rokmūziku iezīmē grupa Pink Floyd – sākotnēji izmantojot sintezatoru, vēlāk ierakstus būtiski apstrādājot studijā. Kraftwerk uzskatāma par vienu no pirmajām grupām, kas lielākoties paļāvās uz analogiem sintezatoriem (piem., dziesma “Autobahn”).

4/7

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

ROKS UN POPMŪZIKA (1945 – ...)

ROKS UN POPMŪZIKA

– tas ir galvenokārt instrumentāls ar atkārtotu, vienkāršu dziedājumu un ātru, dzīvīgu, afro-latīņu iedvesmotu četru ceturtdaļu ritmu. Disko kļuva par lielpilsētu deju mūzikas pavadošo mūziku – prasmīgiem dīdžejiem bija jāprot sapludināt kopā dziesmu ritmi un melodijas. Kā spilgts piemērs minams Ņujorkas Paradise Garage kluba rezidents dīdžejs

pantiņš-piedziedājums-pantiņš uzbūve. Spilgti piemēri – ABBA, Maikls Džeksons (Michael Jackson, 1958–2009), Madonna (1958), Wham!, The Spice Girls, Britnija Spīrsa (Britney Spears, 1981). Amerikāņu grupa The Ramones sākotnēji gribēja atgriezties pie vienkāršas rokenrola estētikas, taču ātrais temps, asā elektroniskās ģitāras skaņa un dziesmu skaļums pavēra

Larijs Levans (Larry Levan, 1954–1992). Elektro-disko spilgts piemērs savukārt ir Donnas Sameras (Donna Summer, 1948–2012) “I Feel Love”. Savijot roka, soulmūzikas un disko elementus, popmūzika attīstījās ASV un Eiropā 70. un 80. gados. Popmūzikas dziesmām raksturīgas viegli iegaumējamas melodijas, vienkārši dziesmu vārdi,

5/7

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

ROKS UN POPMŪZIKA (1945 – ...)

ROKS UN POPMŪZIKA

durvis pankmūzikai. Pankmūzikas noskrandušā dumpinieka pret pastāvošās iekārtas imidžu Eiropā iemiesoja britu grupa Sex Pistols (“God Save the Queen”). Alternatīvā rokmūzika apzīmē plaša spektra rokmūziku, ko sākotnēji izdeva mazas underground ierakstu kompānijas – agrajos 80. gados tās bija tādas grupas kā R.E.M. un The Smiths.

paņēmienu un dziedājumus padarīja ritmiskus un personīgus, stāstot par savu skarbo pieredzi pilsētas ielās (piemēram, Grandmaster Flash “The Message”). Hip-hopa mūzika 80. un 90. gados attīstījās dažādos virzienos – NWA albums “Straight Outta Compton” iemiesoja politiskā protesta gangsteru repu, kamēr De La Soul un A Tribe Called Quest ietekmējās no džeza mūzikas. Ar grupu Wu-Tang Clan hip-hops

Alternatīvā rokmūzika Lielbritānijā attīstījās kā britpops – Blur, Oasis, kamēr ASV attīstījās skarbākais grandžs – Nirvana, Soundgarden, Pearl Jam. Hip-hops sākotnēji radās dzīdžejam Kool Herkam (DJ Kool Herc, 1955) attinot un miksējot fankmūzikas instrumentālās un ritmiskas sadaļas ierakstus, kam tika pievienoti īsi dziedājumi. Afroamerikāņu darba šķiras jaunieši drīz vien uzķēra šo

6/7

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

ROKS UN POPMŪZIKA

atgriezās pie žanra saknēm un plaši izmantoja kungfu filmu mūzikas ierakstus. Klubu kultūras mūzikas aizsākumi meklējami pārejā no disko mūzikas uz elektronisko fanku, spilgts piemērs – Afrika Bambaataa (dz.1957) “Planet Rock”. 80. gadu sākumā Čikāgā tādi dīdžeji kā Mr. Fingers un Frankijs Nakls (Frankie Knuckles, 1955–2014) sāka miksēt disko, elektro un popmūziku, radot

kultūrā savijušās visdažādāko žanru un pasaules mūzikas ietekmes – piemēram, Four Tet, Floating Points, Carista, Hunee, Antal, Peggy Gou.

hausmūzikas žanru, kura priekšplānā bija disko četru ceturtdaļu taktsmērs ar R&B vai gospeļu mūzikas vokāliem. Paralēli hausmūzikai Čikāgā, dīdžeji Huans Atkinss (Juan Atkins, dz.1962), Deriks Mejs (Derrick May, dz. 1963) un Kevins Saundersons (Kevin Saunderson, dz. 1964) Detroitā attīstīja skarbāku un agresīvāku ritmu tehno mūzikas skaņās. Mūsdienās klubu mūzikas

7/7

MŪZIKAS INSTRUMENTI

ROKS UN POPMŪZIKA

• Elektriskā ģitāra – solo, ritma un basa ģitāra
• Perkusiju komplekts
• Taustiņinstrumenti – elektriskās ērģeles, sintezatori
• Blakus instrumenti – stīgu, metāla un koka pūšamie, mēlīšu instrumenti, perkusijas
• Skaņas pastiprinātāji un to sistēmas

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS INSTRUMENTI

ROKS UN POPMŪZIKA

Pats svarīgākais rokmūzikas instruments ir elektriskā ģitāra, kuras dominējošā loma iezīmējās jau ritmblūzā. Rokmūzikas galveno stilu pamatā ir ansamblis – solo, ritma un basa elektriskās ģitāras un perkusiju komplekts, ko veido basa bungas ar pedāli, mazās jeb solo bungas, pedāļšķīvji, ritma un akcenta šķīvji, vidējās bungas jeb tomi. Solo un ritma ģitārām ir

un džeza līdz smagajam rokam un metālam. Pazīstamākie elektrisko ģitāru ražotāji bija Les Paul, Gibson, Fender un citi. Kopš rokmūzikas sākumiem pamatansamblim mēdza pievienoties arī taustiņinstrumenta, parasti elektrisko ērģeļu vai sintezatora, spēlētājs. Viens no vispopulārākajiem elektrisko ērģeļu ražotājiem Hammond darbību uzsāka jau 1934. gadā.

svarīgi efektu bloki – ģitāras korpusā jau iemontēti vai atsevišķu pedāļu veidā, parasti izmantoti distorsijas, fāzes modulācijas un citi efektu pedāļi. Pateicoties tam, kā arī dažādiem tehniskiem risinājumiem, piemēram, vibrato rokturim, elektriskā ģitāra izveidojās par instrumentu, kas ar savu bagātīgo skaņu paleti un tehniskajām iespējām ļauj spēlēt visdažādākajos stilos un žanros no kantrī mūzikas

1/3

MŪZIKAS INSTRUMENTI

ROKS UN POPMŪZIKA

Kā izrādās, jau 1937. gadā Valsts Elektrotehniskā fabrika nopirka licenci no Hammonda, un sāka šo ērģeļu būvi arī Latvijā. Hammonda ērģeles ar īpatnējo skaņas radīšanas tehnoloģiju, izmantojot tā sauktās toņripas, piedāvāja tādu skanējuma kvalitāti, kas lieliski iederējās gan džeza, bet jo sevišķi smagā roka ansambļa, piemēram, Deep Purple, skanējumā. Atsevišķu roka virzienu,

(mutes harmonika, akordeons), dažādas perkusijas (tamburīns, govju zvani, marakasi). Palielinoties popmūzikas un roka auditorijām, bija nepieciešama arvien jaudīgāka skaņas pastiprināšana. Tas ļāva attīstīties veselai pastiprinātājiekārtu industrijai. Parasti nelielā rokmūzikas koncertā tika izmantoti kombo (kombinēts pastiprinātājs ar skaļruņu

īpaši speisroka vai ārtroka, grupām, piemēram Pink Floyd, bija ne tikai viens, bet vairāki sintezatori, tā kļūstot par dominējošo instrumentu to mūzikā. Līdzās šiem pamatinstrumentiem popmūzikā un rokā tika izmantoti arī citi stīgu instrumenti (akustiskā ģitāra, bandžo, vijole, čells), metāla pūšamie (trompete, trombons), koka pūšamie (flauta, saksofons, klarnete, oboja), mēlīšu instrumenti

2/3

MŪZIKAS INSTRUMENTI

ROKS UN POPMŪZIKA

sistēmu) katrai ģitārai, kā arī atsevišķs pastiprinātājs un skandas balsij. Lielākos koncertos bija nepieciešams veidot veselas skaļruņu sistēmas, lai visā koncertzālē nodrošinātu rokmūzikas stilistikai raksturīgo skaņas spiedienu. Citas grupas, piemēram, The Grateful Dead nepieciešamā skaņas spiediena nodrošināšanai veidoja iespaidīgas konstrukcijas

skatuves aizmugurējā plānā – skaņu sienu (wall of sound) –, kas sastāvēja no vairākās rindās viena uz otras sakrautām liela izmēra skandām. Līdzīgas grandiozas skaļruņu sistēmas bija nepieciešamas stadionos, kur koncerta apmeklētāju skaits bija mērāms desmitos tūkstošu.

3/3

DARBI UN PERSONĪBAS

ROKS UN POPMŪZIKA

Bobs Dilans

Rejs Čārlzs

The Beatles

(1930–2004)

(dz. g. 1941)

(Aktīvie gadi: 1960–1970)

Uzskatāms par soulmūzikas aizsācēju.

Politiskās folkmūzikas pārstāvis, dziesmās reflektē par karu, mieru, brīvību, civiltiesībām.

Izpildīja popmūziku ar rokmūzikas ritmu.

1/5

DARBI UN PERSONĪBAS

ROKS UN POPMŪZIKA

nirvana

Deivids Bovijs

Raimonds Pauls

(1947–2016)

(Aktīvie gadi: 1987–1994)

(dz. g. 1936)

Iemiesojis 20. gs. otrās puses visas muzikālās izpausmes formas – ar rokmūziku, glamroku, pankmūziku, soulmūziku, popmūziku, disko un elektronisko mūziku.

Pankmūzikas iedvesmoti, ar otro albumu pievērsās melodiskākam skanējumam un iezīmēja alternatīvo rokmūziku un grandžu.

Estrādes dziesmas stils, džezroks un vokāli instrumentālais ansamblis, klasiska šlāgera dziesmas.

2/5

DARBI UN PERSONĪBAS

ROKS UN POPMŪZIKA

Imants Kalniņš

Austra Pumpure

Menuets

(1928–2017)

(dz. g. 1941)

(Grupa dibināta 1960. gadā)

Latviešu mūziķe un dziesmu izpildītāja.

Rietumu rokgrupu iedvesmota latviešu grupa, cieši saistīta ar Imanta Kalniņa daiļradi.

Akadēmiskās un populārās mūzikas komponists.

3/5

DARBI UN PERSONĪBAS

ROKS UN POPMŪZIKA

Jumprava

Līvi

Iļģi

(Grupa dibināta 20. gs. 70. gados)

(Grupa dibināta 20. gs. 80. g. vidū)

(Grupa dibināta 20. gs. 80. g. sākumā)

Mūzikas žanrs sākotnēji raksturojams kā lirisks roks, 80. gados ieguva smagā roka skanējumu.

Mūzikā jūtamas dažādu 20. gs. otrās puses roka un popmūzikas ietekmju vēsmas, taču konsekventi strāvo jauno elektronisko instrumentu pielietojums.

Pirmā postfolkloras mūzikas grupa Latvijā.

4/5

DARBI UN PERSONĪBAS

ROKS UN POPMŪZIKA

OZOLS

Prāta Vētra

(Grupa dibināta 1989. gadā)

(Sācis darboties 2000. gadu sākumā)

Viena no nozīmīgākajām 20. gs. beigu un 21. gs. sākuma Latvijas poproka grupām.

Viens no pirmajiem hip-hopa mūzikas māksliniekiem Latvijā.

5/5

PASAULES MŪZIKA

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

MŪZIKAS INSTRUMENTI

DARBI UN PERSONĪBAS

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

• Jauna parādība – pasaules mūzika – visdažādāko mūzikas veidu no visas pasaules nonākšana saskarē ar Rietumu mūziku, kā arī saplūšana ar to, veidojot hibrīdas formas.
• Eiropas mūzikas kultūrā ir klātesoša Āzijas zemju klasiskā mūzika, dažādu reliģiju sakrālā mūzika, tautas mūzika.

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS KULTŪRAS RAKSTUROJUMS

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

Mūzikas komercializācija un globalizācija ir radījušas jaunu parādību – pasaules mūziku. Tai raksturīga visdažādāko (tradicionālās, populārās, klasiskās, sakrālās) mūzikas veidu no tuvākām un tālākām pasaules daļām nonākšana saskarē ar Rietumu mūziku un klausītājiem, kā arī saplūšana ar to, veidojot hibrīdas formas. Tā Eiropas mūzikas kultūrā ir

Austrumeiropas ebreju klezmers, īru krogus mūzika.

klātesoša klasiskā mūzika – arābu makāms (maqām), Indijas rāga, Pekinas opera, Japānas gagaku, Indonēzijas gamelāns; sakrālā mūzika – Pakistānas sufiju kavali (qawwali), hinduistu mantras un bhadžani (bhajan), Tibetas lamaistu rečitācija, Ziemeļāzijas šamaņu bungošana; tautas mūzika – Rietumāfrikas bata ansamblis, Centrālāzijas rīkles dziedāšana, Šanhajas zīda un bambusa ansamblis, Andu pānflautas un bungas, Balkānu pūtēju orķestris,

1/1

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

• Klasiskā mūzika Āzijā: arābu makāms un nūba, Indijas rāga, tās daļas alaps un gats, ritma organizācijas princips tala, Pekinas opera, Japānas galma mūzika gagaku, Indonēzijas gamelāns.
• Sakrālā mūzika: Pakistānas sufiju kavali, hinduistu mantra un bhadžans, lamaistu rečitācija, šamaņu bungošana.
• Pilsētu un lauku mūzika: Rietumāfrikas bata ansamblis, Centrālāzijas rīkles dziedāšana sygyt, höömi vai kargyraa stilā, Šanhajas tējas namu zīda un bambusa ansamblis, Andu kalnāja reliģisko svinību pānflautas un bungas, Balkānu pūtēju orķestris, Austrumeiropas ebreju klezmers, īru krogus mūzika.

LASĪT VAIRĀK

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

Katrā mūzikas kultūrā ar laiku ir izveidojušās savas raksturīgās mūzikas formas un līdzekļi. Klasiskajām mūzikām raksturīga sava teorētiskā tradīcija, mūzikas izsmalcinātība, sarežģīta un izvērsta forma, teksta un mūzikas saistība ar simbolikas slāņiem. Makāma tradīciju vislabāk pārstāv eiropiešu svītai līdzīgā nūba (nouba, nawba), kurai Rietumāzijas arābu

Japānas galma mūzika (gagaku), saukta arī par eleganto mūziku, ir saglabājusi savu kanonu neizmainītu vairāk nekā tūkstoš gadu garumā. Indonēzijas gamelāna orķestra skanējums veidojas, katras daļas ietvaros saskaņojot atsevišķu instrumentu realizētās melodiski ritmiskās formulas. Sakrālās mūzikas formas parasti ir pakļautas reliģiskās prakses vajadzībām.

zemēs ir 8 daļas, bet Ziemeļāfrikā – pat 15 daļas. Ziemeļindijas rāgai ir tikai 2 daļas – alaps (alap) –, kad mūzikas materiāls attīstās ritmiski brīvi, un gats (gat), ko iezīmē attīstība uz ritma ciklu tala pamata, toties katra no tām var ilgt pat vairākas stundas. Pekinas operā ir apvienots teiksmains vēstījums, vokālā un instrumentālā mūzika, tērpu un krāsu simbolika, akrobātika un cīņas mākslas.

1/3

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

Sufiju kavali skan tikmēr, kamēr visus klātesošos caurstrāvo svētuma plūsma. Hinduistu mantras, nereti atkārtotas 108 reizes, rosina garīgu pārvērtību. Bhadžani (bhajan), apvienoti ar dejām, kalpo reliģisku rituālu norises organizēšanai. Lamaistu tempļa rečitācija ir sakrālo tekstu – sūtru – dziedošs lasīšanas veids.

tomēr saskanīgām frāzēm caurauž soliste – “bungu māte”. Centrālāzijas rīkles dziedāšanas posmi mijas ar eposa skandēšanu vai ieražu dziesmu dziedāšanu. Šanhajas zīda un bambusa ansamblis apvieno kopīgā noskaņojumā visus tējas nama apmeklētājus. Andu pānflautu un bungu grupa vada karnevāla vai citu reliģisko svētku norisi.

Šamaņa bungošana iezīmē dažādas rituāla daļas un palīdz nonākt īpašā stāvoklī – transā. Pilsētu vai lauku iedzīvotāju kopienām var būt arī savi raksturīgi muzicēšanas veidi, kas iekļaujas dažādās ikdienas un svētku norisēs. Rietumāfrikas bata ansamblim ir divas komponentes: vienas vai vairāku bungu smalki veidotu ritmiski pulsējošu audumu ar šķietami kontrastējošām,

2/3

MŪZIKAS FORMAS UN LĪDZEKĻI

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

Balkānu romu muzikalitāte un ugunīgais raksturs nostāda viņu orķestri kāzu vai bēru norises centrā. Austrumeiropas ebreju klezmers līksmi iekrāso kopienas svētkus un piepilda tos ar laimīgām vijoles, klarnetes un citu instrumentu skaņām. Vietējie īru krogus muzikanti spēlē dejas un rada kopīgu noskaņojumu, kas vienā brīdī ļauj atslēgties no realitātes un sajust īpašu pacēlumu (crack).

3/3

MŪZIKAS INSTRUMENTI

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

Sakrālās mūzikas instrumenti:

• pūšamie – metāla taures (dung chen), lielas obojas (gya ling);
• stīgu – lociņinstruments (sārangi), lautasveida instruments burdona spēlēšanai (tanpura);
• sitamie – divdaļīgas skaņotas bungas (tabla, dholak), plaukšķināšana, bronzas šķīvīši (karatala), bronzas šķīvji (rol mo), bronzas zvans (dril bu), rāmja bungas;
• taustiņinstrumenti – ar rokas plēšām darbināms harmonijs.

LASĪT VAIRĀK

1/3

MŪZIKAS INSTRUMENTI

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

Klasiskās mūzikas instrumenti:

• pūšamie – garenflauta (ney), mutes ērģeles (shō), dubultmēlīšu stabule (hichiriki), flauta (ryūteki), bambusa flauta (suling);
• stīgu – lauta (ūd), cītara (qānūn), fideles veida lociņinstruments (rabāb), sitāra, lautasveida instruments burdona spēlēšanai (tanpura), divstīgu fidele (jinghu), strinkšķināma lauta (yueqin), cītara (koto), lauta (biwa);
• sitamie – rāmja bungas (riq, daf), divdaļīgas skaņotas bungas (tabla), liels un mazs gongs (daluo, xiaoluo), šķīvji (naobo), mazas augstu skaņotas bungas (gu), koka klabata (ban), lielas un mazas smilšu pulksteņa veida bungas (san-no-tsuzumi, kakko), mucas veida bungas (taiko), gongs (shōko), metalofons (gender, saron), ksilofons (gambang).

LASĪT VAIRĀK

2/3

MŪZIKAS INSTRUMENTI

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

Tautas mūzikas instrumenti:

• pūšamie – šķērsflauta (di), garenflauta (xiao), mutes ērģeles (sheng), pānflauta (siku), trompete, flīgelhorns, alta, tenora un baritona ragi, tuba, helikons, klarnete, flauta, alvas stabule (tin whistle), elkoņdūdas (uilleann pipes);
• stīgu – lociņinstruments (morin-huur, igil), divstīgu lociņinstruments (erhu), īskakla lauta (pipa), garkakla lauta (sanxian), cimbole (yangqin), vijole, alts, kontrabass, cimbole, mandolīna, ģitāra;
• sitamie – “bungu māte” (iya ilu), “vīrišķās” bungas (omele ako), “sievišķās” bungas (omele abo), cilindriskas bungas (bombos, davul), rāmja bungas (bodhrán);
• taustiņinstrumenti – harmonika, klavieres.

LASĪT VAIRĀK

3/3

MŪZIKAS INSTRUMENTI

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

Āzijas zemju klasiskās mūzikas instrumenti, tāpat kā Eiropā, ir attīstījušies gadu simtiem, tos īpaši smalki gatavo izcili meistari. Raksturīgākais arābu klasiskās mūzikas instruments ir lauta (ūd), ansamblī mēdz būt cītara (qānūn), garenflauta (ney), fideles veida lociņinstruments ar 1–3 stīgām (rabāb) un rāmja bungas (riq, daf). Ziemeļindijas rāgas ansamblī

koka klabatu (ban), ko spēlē ansambļa vadītājs. Japānas gagaku orķestri veido mutes ērģeles (shō), dubultmēlīšu stabule (hichiriki), flauta (ryūteki), lielas un mazas smilšu pulksteņa veida bungas (san-no-tsuzumi, kakko), mucas veida bungas (taiko), gongs (shōko), cītara (koto) un lauta (biwa). Indonēzijas gamelānu mēdz dēvēt par bronzas orķestri, tā kodols ir dažādi no bronzas

ir trīs dalībnieki – vokālists vai sitāra, lautasveida instruments ar 4 vai 5 stīgām burdona spēlēšanai (tanpura) un divdaļīgas skaņotas bungas (tabla). Pekinas operā darbojas neliels ansamblis, ko veido melodiskie instrumenti – neliela divstīgu fidele (jinghu) un strinkšķināma lauta (yueqin), kā arī perkusijas – liels un mazs gongs (daluo, xiaoluo), šķīvji (naobo), mazas augstu skaņotas bungas (gu) kopā ar

1/4

MŪZIKAS INSTRUMENTI

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

gatavoti instrumenti – lieli gongi (gong agung, gong suwukan, kempul), gongu komplekti (bonang) un metalofoni (gender, saron). Līdzās tiem tiek izmantoti arī ksilofoni (gambang), bungas un bambusa flauta (suling). Sakrālās mūzikas instrumenti var būt pārņemti no citām sadzīves jomām, tomēr nereti tie ir īpaši, tikai ar reliģisko praksi saistīti. Pakistānas sufiju kavali

instrumentālu lūgšanu, kurā piedalās divas metāla taures (dung chen), divas lielas obojas (gya ling), bronzas šķīvji (rol mo) un bronzas zvans (dril bu). Ziemeļāzijas šamaņu rituālu muzikālais pavadonis ir rāmja bungas. Tautas mūzikā instrumentu dažādība ir neizmērojama, atšķiras arī to kopspēles veidi. Rietumāfrikas zemēs mūzikas dzīves centrā ir bungu

ansambli veido ar rokas plēšām darbināms harmonijs, stīgu lociņinstruments (sārangi), divdaļīgas skaņotas bungas (tabla, dholak), kā arī visu dalībnieku ritmiska plaukšķināšana. Hinduistu mantras parasti pavada burdona instruments (tanpura), savukārt bhadžanu dziedājumu bez tanpuras mēdz pavadīt ar bungām (dholak) un bronzas šķīvīšiem (karatala). Lamaistu dziedājumi mijas ar

2/4

MŪZIKAS INSTRUMENTI

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

ansamblis (bata), to veidojošās bungas atšķiras gan ar muzikālo funkciju, gan ar nosaukumu, kas atspoguļojas arī instrumenta formā: galvenā ir “bungu māte” (iya ilu), pārējās ir mazākas bungas – “vīrišķās” (omele ako), “sievišķās” (omele abo), var būt arī kādus mītiskus tēlus reprezentējošas bungas (eki). Centrālāzijas (Mongolijas un Tuvas) dziesmās nereti apdziedāti zirgi un jāšana, tā

Andu pānflautu (siku) spēlētāji ansamblī paši vienlaicīgi spēlē arī bungas (bombos). Pūtēju orķestru tradīcijas sākotne Balkānos saistīta ar karošanu, taču, iestājoties mieram, tā pārveidojās par deju mūziku, saglabājot tos pašu instrumentus – trompete, flīgelhorns, alta, tenora un baritona ragi, tuba, helikons un bungas (davul). Austrumeiropas ebreju instrumentālās mūzikas

arī rīkles dziedāšanu pavadošais lociņinstruments (morin-huur, igil) ir rotāts ar koka zirga galvu. Šanhajas zīda un bambusa ansambli veido stīgu instrumenti (zīdu izmanto stīgām) – divstīgu lociņinstruments (erhu), īskakla lauta (pipa), garkakla lauta (sanxian), cimbole (yangqin), kā arī bambusa instrumenti – šķērsflauta (di), garenflauta (xiao) un mutes ērģeles (sheng).

3/4

MŪZIKAS INSTRUMENTI

PASAULES MŪZIKA (1945 – ...)

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

(klezmer) ansamblī bija gan klasiskie, gan vietējās tautas mūzikas tradīcijas instrumenti – vijole, alts, kontrabass, cimbole, klarnete, flauta un kādas no bungām. Īru krogus mūziku varēja spēlēt viens pats labs vijolnieks, tomēr dejošana labāk veicās, ja spēlēja ansamblis – vijole, alvas stabule (tin whistle), elkoņdūdas (uilleann pipes), mandolīna, ģitāra un rāmja bungas (bodhrán).

Nereti varēja pievienoties arī kāds taustiņinstruments – harmonika vai klavieres.

4/4

DARBI UN PERSONĪBAS

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

Ravi Šankars

Munirs Baširs

Mejs Laņfans

(1930–1997)

( 1920–2012)

(1894–1961)

Viens no izcilākajiem Tuvo Austrumu 20. gadsimta otrās puses mūziķiem, arābu lautas meistars.

Veicināja indiešu rāgas popularitāti un indiešu instrumentu, īpaši sitāras, ieviešanos Rietumu mūzikas pasaulē, tostarp popmūzikā.

Viens no pasaulē pazīstamākajiem Pekinas operas aktieriem.

1/3

DARBI UN PERSONĪBAS

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

gamelāna orķestris

Japānās gagaku tradīcija

Nusrats Fatē Ali HānS

(1948–1997)

Svarīgākās muzicēšanas situācijas ir saistītas ar imperatora galma notikumiem – valsts pieņemšanu, Pavasara un Rudens dārza svinībām.

Nozīmīgākais gamelāna orķestris Indonēzijā 21. gadsimta sākumā ir Javas salā Jogjakartas sultāna pils izpildītājmākslu biroja pārziņā.

Pakistānas sufiju reliģiskās mūzikas kavali dziedātājs.

2/3

DARBI UN PERSONĪBAS

PASAULES MŪZIKA (1945 – ...)

PASAULES MŪZIKA (WORLD MUSIC)

ŠonS O'RiadS

Gorans Bregovičs

The Chieftains

(dz. g. 1950)

(1931–1971)

(Grupa dibināta: 1962)

Bulgārijā, Serbijā un citās Balkānu zemēs deju mūzikā populāri ir pūtēju orķestri 5 līdz 10 dalībnieku, parasti romu tautības, sastāvā.

Izdomāja instrumentācijas veidu, kā, saglabājot tradicionālo smalki ornamentēto instrumentālo stilu, piešķirt mūzikai mūsdienīgu skanējumu.

Grupa kļuva pasaulslavena un intensīvi uzstājās koncertos, festivālos, folkklubos un vienkārši krogos.

3/3