Mākslas vēstures laika līnija

SĀKT

ANTĪKĀ KULTŪRA

VIDUSLAIKI

SENĀ GRIEĶIJA

BIZANTIJA

GOTIKA

SENĀ ROMA

ROMĀNIKA

13.–15. gs.

5.–15. gs.

10.–12. gs.

6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.

7.–1. gs. p. m. ē.

JAUNIE LAIKI

RENESANSE

ROKOKO

BAROKS

18. gs.

17.–18. gs.

14.–16. gs.

JAUNIE LAIKI

HISTORISMS

REĀLISMS

ROMANTISMS

KLASICISMS

18. gs. beigas – 19. gs. sākums

19. gs. 2. puse

18. gs. 2. puse – 19. gs.

19. gs. 2. puse

JAUNĀKIE LAIKI

POSTIMPRESIONISMS

IMPRESIONISMS

JŪGENDSTILS

SIMBOLISMS

Aptuveni 1886 – 1910

Aptuveni 1867 – 1886

Aptuveni 1880 – 1910

Aptuveni 1886 – 1905

MODERNISMS

JAUNĀKIE LAIKI

EKSPRESIONISMS

FUTŪRISMS

FOVISMS

KUBISMS

1909 – 1944

Aptuveni 1905 – 1920

1907 – 1914

Aptuveni 1904 – 1907

MODERNISMS

JAUNĀKIE LAIKI

ABSTRAKCIONISMS

SIRREĀLISMS

DADAISMS

SOCIĀLISTISKAIS REĀLISMS

1924 – 1966

1916 – aptuveni 1924

20. gs. 30. – 80. gadi

No 1910. gada

MODERNISMS

JAUNĀKIE LAIKI

POPĀRTS

OPĀRTS

KINĒTISKĀ MĀKSLA

MINIMĀLISMS

No 1964. gada

20. gs. 60. gadi

No 1954. gada

20. gs. 50. – 60. gadi

POSTMODERNISMS

JAUNĀKIE LAIKI

PERFORMANCES MĀKSLA

KONCEPTUĀLĀ MĀKSLA

FOTOREĀLISMS

No 20. gs. 60. gadu vidus

No 20. gs. 60. gadu beigām

No 20. gs. 60. gadu sākuma

POSTMODERNISMS

SENĀ GRIEĶIJA

(7.–1. gs. p. m. ē.)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

• Dievu pielūgšana – dievu tempļi, svētnīcas, pinakotēkas u. c.
• Fiziskā kultūra un izglītība – stadions, gimnasijs, hipodoms, amfiteātri u. c.
• Kalokagatija
• Pilsoniskā aktivitāte – agoras
• Filozofija – Aristotelis, Sokrats, Platons u. c.
• Mākslas darbu saturs: dievi un varoņi, mītiskas būtnes, sengrieķu ikdiena un rituāli, heroizēti tēli, atlēti un kareivji

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

Arhaiskais periods (7.–5. gs. p. m. ē.) bija laiks, kad grieķu polisas vēlējās izcelt savu varenību, izcilību un spēku, tādēļ fiziskā kultūra Senajā Grieķijā bija ļoti attīstīta un ieņēma svarīgu lomu grieķu dzīvē. Šīs vērtības iespaidoja tēlniecības meistaru skatījumu uz cilvēka tēlu skulptūrā. Viņi vēlējās atklāt ideāla pilsoņa tēlu – stingru, spēcīgu un vīrišķīgu –, atkailinot jauna vīrieša ķermeni un izceļot tā

monumentālajai celtniecībai galvenokārt bija sakrāla funkcija. Tika celti tempļi, kuri kalpoja kā patvērums dievu statujām, kurās esot iemājojuši paši dievi. Visbiežāk ieeja templī tika atļauta tikai priesteriem, savukārt pārējie grieķi varēja izteikt savu lūgšanu un atstāt dāvanas dieviem blakus esošajās svētnīcās. Sengrieķu meistaru darinātie

muskuļu grupas un locītavas, kas ir manāms jau agrīnajās skulptūrās – kūros (tulk. jaunietis). Savukārt sievietes tēls – kora (tulk. jauniete) – tika ietērpts peplosā, simbolizējot tādus tikumus kā pieticība un atturība. Šie artefakti galvenokārt tika atrasti kapsētās un tempļos, kas liecina par to sakrālo un rituālo funkciju. Arhaikas periodā grieķu

1/3

SATURS UN KONTEKSTS

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

keramikas apgleznojumi sniedz ieskatu vairākos sengrieķu dzīves aspektos un stāsta par viņu pasaules priekšstatiem.Šie trauki galvenokārt bija funkcionāli priekšmeti, kas gatavoti lietošanai, piemēram, dažādu pārtikas produktu uzglabāšanai, pārnēsāšanai, vīna pasniegšanai un dzeršanai simpozijos jeb dzīrēs. Reizēm lielizmēra amforas tika dāvinātas atlētu

dievības pārstāvēto dabas stihiju, spēku vai īpašību. Parādās arī ainas no atlētu sacensībām, grieķu sadzīves un rituāliem. Klasiskajā periodā (5.–4. gs. p. m. ē.) aktīvi attīstījās telpiskā vide pilsoņu dzīves vajadzībām, ceļot būves fiziskai kultūrai, pilsoniskām aktivitātēm un izglītībai. Pie dievu tempļiem mēdza būvēt stadionus un hipodromus, gimnasijus (izglītības iestādes

sacensību uzvarētājiem. Apgleznojumos dominē dievu, varoņu un mītisko būtņu attēlojumi. Figūras tika atainotas siluetu veidā, izteiksmīgi iezīmējot anatomiskās cilvēka ķermeņa daļas un ievērojot noteiktu simbolu valodu. Ar simbolu palīdzību tika veidots gleznojuma sižets – nošķirti dievi un mirstīgie, kā arī dievi savā starpā. Katram dievam tika piešķirts savs atribūts, kurš simbolizēja

2/3

SATURS UN KONTEKSTS

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

jauniešiem) u. c., kas kopā veidoja vienotu sakrālās un fiziskās kultūras centra kompleksu. Tajā varēja atrasties arī amfiteātris. Jēdziens "kalokagatija" sengrieķu filozofijā apzīmējā cilvēka fizisko un garīgo spēju harmoniju – kalos (tulk. skaists), agathos (tulk. labs). Līdz ar to var secināt, ka fiziskā un garīgā cilvēka attīstība grieķiem bija vienlīdz svarīga. Savukārt, lai uzturētu

lai tā balstītos uz vienas kājas, atraisot pārējā ķermeņa kustības. Hellēnisma laika (4.–1. gs. p. m. ē.) kompozīcijās iemiesojas teatralitāte, par tēlnieku galveno mērķi kļūst jūtu ekspresijas un dramatisma iedzīvināšana mākslas darbā.

pilsonisko aktivitāti, tika ierīkotas agoras – tirgus laukumi, kur noritēja sabiedriskā, politiskā un ekonomiskā dzīve. Klasiskā perioda tēlnieku mērķis bija atklāt ideālas cilvēka ķermeņa proporcijas un panākt skulptūras dinamismu – atklāt spēku caur kustību. Šī kustības ilūzija tika panākta ar kontraposta paņēmienu, kad brīvi stāvoša cilvēka skulptūra tiek līdzsvarota tā,

3/3

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

arhitektūra

GLEZNIECĪBA

LIETIŠĶĀ MĀKSLA

TĒLNIECĪBA

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

• Monumentāli dekoratīvā māksla – freska, mozaīka
• Keramikas apgleznošanas tehnikas – ģeometriskais stils, melnfigūru stils (melnas figūras uz sarkana fona), sarkanfigūru stils (sarkanas figūras uz melna fona)
• Grieķu mozaīkas – melno un balto oļu vai daudzkrāsainu akmeņu izkārtojums
• Ģeometriskās formas, ornamenti –meandrs (nepārtraukta līnija ar atkārtotu motīvu, palmetes (dekors stilizētas palmas lapas veidā)

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

Sengrieķu keramikā ir vairākas trauku formas, kuras paredzētas dažādu pārtikas produktu uzglabāšanai un lietošanai, piemēram, amfora (olīveļļas un vīna glabāšanas trauks), krāteris (trauks vīna atšķaidīšanai ar ūdeni), hidrija (trauks ūdens nešanai un glabāšana) u. c. Lielu daļu arhaiskā perioda (7.–5. gs. p. m. ē.) mākslas darbu sastāda keramikas apgleznojumi. Bija trīs keramikas

Hellēnisma (4.–1. gs. p. m. ē.) periodā keramikas apgleznošana zaudē aktualitāti, tās vietā attīstās monumentālās mozaīkas māksla. Grieķu mozaīkas tika veidotas no melno un balto oļu vai daudzkrāsainu akmeņu izkārtojuma.

apgleznošanas tehnikas (stili):

• ģeometriskais stils – sadzīves ainas, cilvēku un dzīvnieku figūras tiek attēlotas ar ģeometrisku figūru palīdzību;
• melnfigūru stils – melnas figūras uz sarkana fona;
• sarkanfigūru stils – sarkanas figūras uz melna fona.

Gleznojumi tika veidoti nevis ar minerālkrāsām, bet ar šķidra māla palīdzību un trīs posmu trauku apdedzināšanas procesu.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

• Tēlniecības formas – apaļskulptūra, skulpturāla grupa, ciļņi
• Materiāli – kaļķakmens, marmors, terakota, bronza
• Ievērotas ķermeņa proporcijas
• Kontraposts
• Kompozīcija – lakonisms (arhaika), dinamisms (klasiskais periods), teatralitāte (hellēnisms)
• Detaļu izcelšanai pārsvarā izmantoja zilu un sarkanu krāsu, ko ieguva no dabīgiem oksīdiem un minerāliem
• “Arhaiskais smaids”

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

Senās Grieķijas tēlniecībā izmantoja kaļķakmeni, marmoru, terakotu un bronzu, detaļu izcelšanai pārsvarā zilu un sarkanu krāsu, ko ieguva no dabīgiem oksīdiem un minerāliem. Arhaikas periodā (7.–5. gs. p. m. ē.) skulptūras atradās ciešā saiknē ar arhitektūru – tās tika izvietotas tempļu un svētnīcu fasādēs, savukārt atlanti un kariatīdes pildīja balsta funkcijas. Šajā periodā bieži

Klasiskajā periodā (5.–4. gs. p. m. ē.) pieauga zināšanas par cilvēka ķermeņa anatomiju. To ietekmē tēlnieki pievērsās apaļskulptūrai. Klasiskā perioda tēlnieku mērķis bija atklāt ideālas cilvēka ķermeņa proporcijas un panākt skulptūras dinamismu – atklāt spēku caur kustību. Šī kustības ilūzija tika panākta ar kontraposta paņēmienu, kad brīvi stāvoša

sastopamas arī lielizmēra stājskulptūras – kūrosi (tulk. jaunietis) un koras (tulk. jauniete). Arhaiskās skulptūras bija lakoniskas, stingri vertikālas, frontālas, stīvas un nekustīgas. Tēli tika atveidoti bez izteiktas individualitātes, ar vispārinātu sejas atveidojumu un pirmajiem mēģinājumiem piešķirt skulptūrai emocijas, tā dēvēto “arhaisko smaidu”.

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

cilvēka skulptūra tiek līdzsvarota tā, lai tā balstītos uz vienas kājas, atraisot pārējā ķermeņa kustības. Savukārt hellēnisma periodā (4.–1. gs. p. m. ē.) popularitāti guva skulpturālās grupas. Hellēnisma kompozīcijās iemiesojas teatralitāte, par tēlnieku galveno mērķi kļūst jūtu ekspresijas un dramatisma iedzīvināšana mākslas darbā.

2/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

• Akmens balstu un siju konstrukcija bez saistvielām
• Orderis (doriskais, joniskais, korintiskais)
• Dekoratīvie elementi – ciļņi (skulpturālie un ornamentālie), kolonnas, meandrs

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

Celtniecībā pielietoja balstu un siju konstrukciju bez jebkādām saistvielām detaļu stiprināšanai, tikai un vienīgi ideāli aptēstus akmens bluķus. Visu grieķu monumentālo celtņu konstrukciju noturība bija atkarīga no tektonikas. Izveidojās fundamentālas grieķu arhitektūras konstrukcijas, piemēram, propileji un stoja. Grieķu arhitektūras

• korintiskais (hellēnisms) – vieglums un izsmalcinātība.

Romiešu arhitekts Vitrūvijs (Marcus Vitruvius Pollio) 1. gs. p. m. ē. rakstījis, ka grieķu kolonnās ir saskatāms antropomorfisms:

• doriskais orderis ir lakonisks kā vīrietis spēcīgākajos gados;
• joniskais orderis līdzīgs sievietei;
• korintiešu orderis līdzinās jaunai sievietei.

atpazīstamākais elements ir kolonna. Kolonna tiek skatīta nevis kā atsevišķs ēkas balsts, bet gan kopā ar orderi – konstruktīvo un dekoratīvo elementu sakārtojumu noteiktā kārtībā. Tiek izšķirti trīs orderu tipi:

• doriskais (arhaika) – atturīgums, tieksme uz monumentalitāti;
• joniskais (klaiskais periods) – līniju izsmalcinātība, vēlme piešķirt ēkai vieglumu;

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

ARHAIKA

ARHAIKA

ARHAIKA

7.–5. gs. p. m. ē.

7.–5. gs. p. m. ē.

7.–5. gs. p. m. ē.

Kūros, 590–580. g. p. m. ē.Marmors

Hēras templis, 6. gs. p. m. ē.

Panatenāju spēļu uzvaras balva, 6. gs. p. m. ē. Terakota, melnfigūru gleznojums

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Agridžento (Itālija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

1/3

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

KLASISKAIS PERIODS

KLASISKAIS PERIODS

KLASISKAIS PERIODS

5.–4. gs. p. m. ē.

5.–4. gs. p. m. ē.

5.–4. gs. p. m. ē.

Amfora, 5. gs. p. m. ē.Terakota, sarkanfigūru gleznojums

Partenons (Atēnu akropole), 5. gs. p. m. ē. Templis

Diadumens, 1. gs. p. m. ē.Terakota (bronzas oriģināla kopija, 5. gs. p. m. ē.)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Atēnas (Grieķija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

2/3

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

SENĀ GRIEĶIJA (7.–1. gs. p. m. ē.)

HELLĒNISMS

HELLĒNISMS

HELLĒNISMS

4.–1. gs. p. m. ē.

4.–1. gs. p. m. ē.

4.–1. gs. p. m. ē.

Afrodītes templis, 3. gs. p. m. ē.

Samotrākes Nīke (Spārnotā Uzvara), 2. gs. p. m. ē. Marmors

Lāokoonts un dēli, 1. gs. p. m. ē. Marmors

Afrodisija (Turcija)

Luvra Parīze (Francija)

Vatikāna muzejs Vatikāns

3/3

SENĀ ROMA

(6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

• Dievu pielūgšana – dievu tempļi, svētnīcas
• Senču kults
• Memoriālas celtnes – triumfa arka, triumfa kolonnas
• Pilsoniskā aktivitāte – forums, amfiteātris, bazilika, terma

• Attīstīta pilsētas infrastruktūra – ceļi, tilti, akvedukti, un privāta sektora celtniecība – villa, domus
• Mākslas darbu saturs: mīti, garu pasaule, mistērijas, alegorijas, Romas triumfs, karavadoņi, imperatori, Romas iedzīvotāji
• Grieķu mākslas darbu kopijas un replikas

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

Senās Romas monumentālā celtniecība galvenokārt pievērsās Romas spēka un varenības izrādīšanai, Romas militārā triumfa slavināšanai. Romas arhitektūrai raksturīgas masīvas memoriālas celtnes – triumfa arkas un kolonnas –, kuru ciļņos iemūžināti svarīgi vēsturiski notikumi, simbolizējot Romas pārākumu pār citām zemēm un tautām. Izteikta monumentalitāte bija raksturīga arī sakrālai un

Tika celtas villas un domusi, kuru centrā tika iekārtots ātrijs, savukārt iekštelpās varēja atrasties pinakotēka, kas reprezentēja nama īpašnieka aristokrātisko tikumību un militāros sasniegumus, tādējādi izceļot īpašo statusu sabiedrībā. Sabiedrisko celtņu un dižciltīgo romiešu namu iekštelpas tika bagātīgi dekorētas ar sienu gleznojumiem, freskām un mozaīkām.

sabiedrisko celtņu arhitektūrai. Celti tempļi dievu godināšanai, bazilikas, termas, amfiteātri, iekārtots grezns pilsētas forums, un strauji attīstījās pilsētu infrastruktūra – tika celti akvedukti, ceļi un tilti. Daļa arhitektu bija pievērsušies privāta sektora arhitektūrai, projektējot namus dižciltīgo romiešu vajadzībām, viņu publiskā tēla veidošanai.

1/3

SATURS UN KONTEKSTS

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

Mākslinieki izmantoja romiešiem atpazīstamus simbolus, alegorijas un tēlus. Bieži tika attēloti mītu sižeti, mistēriju un cīņu ainas, dabas skati, dzīvnieki, medību un makšķerēšanas tēmas. Namu iekštelpu sienu gleznojumos varēja tikt atdarināti arhitektūras elementi un pat materiāls, piemēram, imitējot kolonnas un marmoru, tādā veidā

centrā nokļuva imperatoru un karavadoņu tēli un sižeti, kas cildina Romas varenību. Dižciltīgie romieši lepojās ar savu izcelsmi, un pasūtīja tēlniekiem paši savas skulptūras un savu senču portretus. Portretu mākslas attīstību ietekmēja romiešu īstenotais senču kults, kurā viena no paražām ir veidot mirušā pēcnāves ģipša masku. Bēru gājienos radinieki nesa

vizuāli palielinot telpas izmēru. Skulptūrai bija svarīga loma dižciltīgo romiešu namu interjeros, to mērķis bija nodot apmeklētājiem vēstījumu par nama īpašnieka augsto statusu sabiedrībā. Sākotnēji romiešu meistari tiecās pilnībā atdarināt grieķu tēlnieku darbus, saskatot tajos pilnības virsotni. Pārsvarā tie bija dievu un mītu varoņu tēli. Ar laiku romiešu skulptūru

2/3

SATURS UN KONTEKSTS

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

savu senču maskas, tādā veidā radot iespaidu, ka bērēs piedalās pilnīgi visa ģimene.Romiešu tēlnieki pievērsās arī sadzīves žanram, iemūžinot vienkāršo romiešu atveidus.

3/3

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

arhitektūra

GLEZNIECĪBA

mozaīka

TĒLNIECĪBA

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

• Monumentāli dekoratīvā māksla – freska, panno, mozaīka
• Romiešu mozaīka veidota no teseras (regulāras formas akmens, stikla vai marmora gabaliņi)
• Ornamentālas un figurālas kompozīcijas
• Dominē tumši sarkana, dzeltena, zaļa, violeta un melna krāsa

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

Senajā Romā bija attīstīta monumentāli dekoratīvā māksla – freskas, mozaīka un panno. Tās pildīja dekoratīvu funkciju sabiedrisko celtņu un dižciltīgo romiešu namu interjerā. Mozaīkas tika veidotas no regulāras formas akmens, stikla vai marmora gabaliņiem, ko sauc par teseru (tesserae). Sienu gleznojumos tika izmantotas dabiskās minerālkrāsas (okers, cinobrs u. c.).

Romiešu mākslai ļoti raksturīgas ir ornamentālās kompozīcijas, kurās apvienotas ģeometriskās formas, floras elementi, faunas un cilvēku figūras. Glezniecībā tika izmantotas dabiskās krāsas – tumši sarkana, dzeltena, zaļa, violeta un melna, kuras tika iegūtas no oksīdiem un minerāliem. Tika iezīmētas arī objektu ēnas, imitējot arhitektoniskos elementus, lai radītu ilūziju

Sienu gleznojumu kompozīcijas tika veidotas pēc viena plāna. Siena tika sadalīta augšējā daļā, vidusdaļā un cokolā. Cokols tika dekorēts vienkārši, vienā krāsā vai arī imitēja marmoru. Augšējā sienas daļa tika dekorēta ar ornamentiem vai arhitektūras elementiem – karnīzēm un arkām. Īpaša uzmanība tika pievērsta sienas centrālās daļas apgleznojumam, kur tika izvietotas sižetiskās ainas.

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

par telpas plašumu. Gleznās un mozaīkās uzmanība tiek vērsta tieši uz figūrām, savukārt fons visbiežāk tika veidots vienkrāsains bez izteikta ainaviskuma.

2/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

• Stājskulptūra – biste, skulpturālie portreti, miniatūras statuetes
• Ciļņi
• Pēcnāves maskas
• Materiāli – marmors, terakota, bronza
• Pulēta un matēta marmora virsma

• Smalka elementu detalizācija
• Ķermeņa un žestu valoda

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

Romiešu tēlniecības lielākais sasniegums ir skulpturālais portrets – gan bistes, gan reāla cilvēka auguma izmēra apaļskulptūras. Daļa tēlniecības darbu bija pakārtoti arhitektūras celtnēm, piemēram, ciļņi ar cīņu un uzvaru atveidojumiem, godinot Romas militāros sasniegumus. Svarīga daļa bija grieķu bronzas skulptūru kopijas, ko romieši gatavoja no marmora

individuālās iezīmes. Līdzīgi kā to darīja grieķu tēlnieki, arī romieši apgleznoja marmoru, izceļot to detaļas ar krāsām. Tomēr kopš 2. gs. m. ē. romieši nomainīja tehniku. Ja agrāk detaļas tika krāsotas, tad tagad tās izcēla ar marmora tekstūras maiņu, piemēram, atklāto ķermeņa daļu virsma tika nopulēta spilgti spīdīga, savukārt mati un apģērbs tika atstāti matēti.

un visbiežāk izvietoja dižciltīgo romiešu namos. Katrā romiešu namā bija satopamas miniatūras terakotas vai bronzas dievišķo garu statuetes ģimenes un mājas aizsardzībai. Piemēram, lari un penāti – mājas pavarda un ģimenes gari-sargātāji. Romiešu skulptūrai ir raksturīgais reālistisks cilvēka atveidojums ar pēc iespējas precīzāku tēla līdzību oriģinālam. Tika ņemtas vērā katra modeļa sejas

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

Acu izteiksmību panāca nevis ar krāsām, bet gan ar vissīkāko detaļu – acu zīlīšu, uzacu u. c. – izkalšanu. Imperatoru tēlu sejas vaibstos tika ieturēta nopietna izteiksme, pievērsta uzmanība žestu un ķermeņa valodai – raksturīgais paceltās labās rokas aicinošais, vadošais un vienlaicīgi mierinošais žests – Romas politisko pamatprincipu atspulgs.

2/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

• Konstrukcija – bazilika, velves, arkas, puskupoli, portiks
• Materiāli – akmens, betons
• Dekoratīvie elementi – kolonnas, orderi (doriskais, joniskais, toskāniskais), nišas, ciļņi

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

Romas arhitekts Vitrūvijs 1. gs. p. m. ē. traktātā “Par arhitektūru” apkopoja romiešu zināšanas par celtniecību. Viņš definēja trīs labas ēkas pamatelementus – stabilitāte, lietderība un skaistums. Par raksturīgāko ēkas konstrukciju kļuva bazilika –vairākjomu celtne, kuras vidusdaļa jeb vidusjoms ir paaugstināts attiecībā pret sānu jomiem.

kuras ļāva romiešiem piešķirt savām ēkām monumentalitāti un daudzveidību. Tā kā grieķu kolonnas vairs nebija piemērotas smagu arku, velvju un kupolu balstam, romieši tās aizstāja ar masīvām betona sienām. Sienas tika pārklātas ar granītu vai marmoru, un bagātīgi dekorētas ar ciļņiem. Arī romiešu namu iekštelpas tika dekorētas ar sienu gleznojumiem vai ar marmora

Viens no svarīgākajiem seno romiešu arhitektu izgudrojumiem ir betons, kas tolaik bija pavisam jauns būvmateriāls, kurš sastāvēja no ūdens, kaļķa, šķembām un vulkāniskajām smiltīm. Sākumā to izmantoja ceļu būvniecībā, bet augstās izturības dēļ tas kļuva par galveno materiālu, ko izmantoja arhitektūrā. Betons sniedza iespēju attīstīt jaunas arhitektūras formas – arku un velvju konstrukcijas,

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

apšuvumu no dažādu krāsu paneļiem. Seno romiešu arhitektūras pamatā bija ideālas proporcijas un simetrija, lai radītu harmonijas un līdzsvara sajūtu. Romiešu tempļu arhitektūra tika veidota, koncentrējoties uz portiku – segtu lieveni ar kolonādi jeb kolonnu rindu. Attīstītā arku un velvju konstrukcijas ļāva arhitektiem veidot arī jaunas

dekoratīvās arhitektūras formas, piemēram, nišas – padziļinājumus celtnes sienā. Savukārt no Senās Grieķijas pārņemtie arhitektūras elementi – kolonnas un orderi – pārsvarā pildīja dekoratīvu funkciju. Romieši deva priekšroku ēku dekorēšanai ar grieķu joniskā, korintiskā un romiešu toskāniskā ordera elementiem.

2/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

Sieviete spēlē kitāru, 1. gs. p. m. ē. Freska

Dejojošais fauns, mūsdienu kopija oriģinālam 1. gs. p. m. ē. Bronza

Aleksandra mozaīka (Kauja pie Isas), 1. gs. p. m. ē. Mozaīka

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Fauna nams Neapole (Itālija)

Fauna nams Neapole (Itālija)

1/4

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

Vīrieša marmora portrets no bēru reljefa, 1. gs. p. m. ē. Marmors

Grīdas mozaīka romiešu villā, 1. gs. m. ē. Mozaīka

Kolizejs, 1. gs. m. ē. Amfiteātris

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Nacionālais Arheoloģijas muzejs Neapole (Itālija)

Roma (Itālija)

2/4

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

Romas imperators Adriāns, 117 – 138. g. m. ē. Marmors

Trajāna kolonna, 2. gs. m. ē. Marmors

Panteons, 2. gs. m. ē. Templis

Olimpijas Arheoloģijas muzejs Olimpija (Grieķija)

Roma (Itālija)

Roma (Itālija)

3/4

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

SENĀ ROMA (6. gs. p. m. ē. – 5. gs. m. ē.)

Grīdas panelis romiešu villā, 2. gs. m. ē. Mozaīka

Imperatora Karakalla portrets, 212.–217. g. m. ē. Marmors

Sievietes biste, 3. gs. m. ē.Marmors

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

4/4

BIZANTIJA

(5.–15. gs.)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

BIZANTIJA (5.–15. gs.)

• Austrumromas impērija
• Kristietība
• Sengrieķu-romiešu tradīcija
• Teocentrisms
• Mākslas darbu saturs: Bībeles sižeti, Evaņģēlijs, Jēzus un apustuļi, svētie, Dievmāte (Madonna), imperators un galma piederīgie

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

BIZANTIJA (5.–15. gs.)

Par Austrumromas jeb Bizantijas impērijas oficiālo reliģiju tika atzīta kristietība. Līdz ar to tās kultūrai piemita izteikts teocentrisks skatījums uz pasauli – uzskats, ka visas norises pasaulē nosaka Dieva prāts. Bizantijas kultūrā valdošā ideoloģija atradās ciešā saistībā ar impērijas politisko un tiesisko varu. Augstais baznīcas statuss nodrošināja pietiekamus līdzekļus un resursus monumentālu un

un freskām, kurās lielākoties attēloja tikai reliģiskus sižetus – Bībeles ainas, Jaunavu Mariju (Madonnu), Jēzu un apustuļus. Dažās mozaīkās ir redzams arī imperators ar galmu, kurš vēlējās sevi iemūžināt ar monumentālās mākslas palīdzību. Līdz ar kristīgajām vērtībām Bizantijas kultūrā daļēji saglabājās arī sengrieķu–romiešu tradīcijas.

greznu sakrālu ēku celtniecībai, kuras mērķis bija izrādīt kristīgās baznīcas varenību. Bizantieši cēla arī daudzus cietokšņus, pilsētu mūrus un pilis, tomēr par Bizantijas arhitektoniski nozīmīgākajām celtnēm tiek uzskatītas baznīcas un baptistēriji – atsevišķas ēkas pie baznīcas, kurās atradās ūdens tvertne kristīšanas rituālam. Sakrālo celtņu iekštelpas tika bagātīgi rotātas ar mozaīkām

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BIZANTIJA (5.–15. gs.)

arhitektūra

glezniecība

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BIZANTIJA (5.–15. gs.)

• Monumentāli dekoratīvā māksla – freska, mozaīka
• Bizantijas mozaīkā izmantota smalta
• Stājtēlniecība – ikonogrāfija, triptihs
• Grāmatu miniatūras (ilustrācijas)
• Kompozīcija – frontāla, plakana, bez ēnām un dziļuma ilūzijas

• Ikonogrāfiskais kanons

• Zeltīts fons, zaļie, sārtie un violetie toņi
• Pagarinātas cilvēka auguma proporcijas, izteiksmīgs acu skatiens

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BIZANTIJA (5.–15. gs.)

Tēlniecība Bizantijas impērijas mākslā nebija attīstīta, jo skulptūras pielīdzināja pagāniskiem elku dieviem. Skulpturāli veidojumi parādās vienīgi sarkofāgu rotājumos un ciļņos. Mozaīkas veidoja no maziem daudzkrāsainiem smaltas – kausētiem, krāsainiem stikla gabaliņiem. Attīstījās ikonu (svētbilžu)

Pantokrators jeb Visuvaldītājs, apsīdas centrā – Dievmāte jeb Madonna. Ikonogrāfijai raksturīga stingri frontāla un plakana kompozīcija bez ēnām uz zeltīta fona. Figūras bija stīvas ar pagarinātām auguma proporcijām. Vienojošais cilvēku figūru vaibstu attēlojumā ir platas, izteiksmīgas acis ar stingru skatienu.

glezniecība, par vienu no formām kļuva triptihs. Glezniecības un mozaīkas darbiem raksturīga stingra sekošana reliģiskajiem un mākslinieciskajiem kanoniem. To mērķis bija izcelt garīgumu un pārcilvēcisko ideju, atsakoties no individuālo vaibstu akcentēšanas. Kanons noteica arī stingru svēto tēlu izvietojumu kompozīcijā – centra kupola vidū atradās Kristus

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BIZANTIJA (5.–15. gs.)

• Kupola seguma bazilika
• Krusta-kupola celtne: centriskais plānojums grieķu krusta formā, apsīda, velves, kupoli
• Gluda, smagnēja āriene
• Grezni rotātas iekštelpas – freskas, ikonas, mozaīkas, zeltīti priekšmeti

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BIZANTIJA (5.–15. gs.)

Baznīca tika veidota kā Dieva radītās pasaules simbols, tādēļ tās plānojums, konstrukcija, iekštelpu un fasādes noformējumu caurvij kristietības simboli. Bizantijas baznīcas pēc konstrukcijas ir krusta-kupola celtnes. To celtniecībā tiek ievērots centriskais plānojums grieķu krusta formā, veidojot kvadrātveida pamatni, virs kuras centra paceļas kupolveida jumts. Šo konstrukciju mēdz saukt

un griesti tika noklāti ar mozaīkām, zelta akcentiem, freskām un ikonām, lai kāpinātu dievlūdzēju emocionālo iespaidu. Apgleznotie, augstie kupoli radīja vertikālu, augšupejošu iespaidu, vēršot dievlūdzēju skatienus uz debesīm.

arī par kupola seguma baziliku, jo konstrukcijas pamatā ir bazilikas un simetriska centrālā plāna kombinācija. Baznīcas Austrumu daļu noslēdz apsīda, veidojot īpaši sakrālu telpu baznīcas altārim. Sakrālai arhitektūrai raksturīga vienkārša, smagnēja āriene un bagātas, greznas iekštelpas. Baznīcu sienas, velves, kupoli

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

BIZANTIJA (5.–15. gs.)

Svētās Sofijas katedrāle, 6. gs.

Svētais Antonijs, 9. gs. Freska

Panagia Apsinthiotissa, 11. gs. beigas Klosteris

Stambula (Turcija)

Larnakas rajons (Kipra)

Kirēnijas apgabals (Kipra)

1/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

BIZANTIJA (5.–15. gs.)

Medaljons ar Jaunavu no ikonas rāmja, ap 1100 Zelts, sudrabs, emalja

Dievmāte ar bērnu, Odigitrijas variants, 13. gs. Tempera, koks

Kristus Pantokrators (Visuvaldītājs), 1261Mozaīka

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Svētās Sofijas katedrāle Stambula (Turcija)

2/2

ROMĀNIKA

(10.–12. gs.)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

ROMĀNIKA (10.–12. gs.)

• Eiropas kristianizācija
• Teocentrisms
• Sholastika
• Mākslas darbu saturs: Bībeles sižeti, Evaņģēlijs, Jēzus un apustuļi, Dievmāte (Madonna), galma dzīve, bruņinieki un mūki

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

ROMĀNIKA (10.–12. gs.)

Viduslaiku Eiropas kultūrai kopumā piemita izteikts teocentrisms, mākslā sholastiskā stingrība un bruņniecības gars. Tika celtas baznīcas, katedrāles, baptistēriji, klosteri, pilis un aizsargceltnes. Līdz 9. gs. Eiropā nebija izveidojies vienots arhitektūras stils. Viduslaiku pilis un baznīcas tika celtas pēc cietokšņu

un rakstīt, tika vizualizētas dažādas reliģiskas ainas, lai vadītu un mācītu ticīgos par kristīgo doktrīnu (mācību). Lai panāktu nepieciešamo efektu uz ticīgajiem – bijību, baznīcas durvis un sienas bija dekorētas ar Bībeles sižetiem, piemēram, Pastarās tiesas ainu. Tēlotājmākslā dominē Jēzus, apustuļu un Dievmātes Marijas tēli. Veidojās bagātīga kristīgā simbolika.

līdzības. Tās atradās augstienē, bieži pie upes kraujas. Eiropā tika celti daudzi cietokšņi, pilsētu mūri un pilis tomēr par arhitektoniski nozīmīgākajām celtnēm tiek uzskatītas sakrālās celtnes. Romānikas periodā kļuva izplatīta ikonogrāfijas izmantošana didaktiskiem jeb pamācošiem mērķiem. Tā kā lielākā daļa cilvēku ārpus baznīcas nemācēja lasīt

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ROMĀNIKA (10.–12. gs.)

arhitektūra

tēlniecība

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ROMĀNIKA (10.–12. gs.)

• Tēlniecības formas – ciļņi, stājskulptūra, krucifikss, miniatūras statuetes
• Materiāli – koks un ziloņkauls
• Polihroms (krāsains) krāsojums

• Stabveida, stīvas, noslēgtas un smagnējas figūras ar askētisku ārieni, t. i. ļoti vienkāršu, atturīgu

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ROMĀNIKA (10.–12. gs.)

Skulptūra bija pakārtota arhitektūras būvju formai. Baznīcu fasādes papildināja akmens ciļņi vai skulptūras, padarot tās par celtnes sastāvdaļu. Savukārt koktēlniecības darbi tika izvietoti baznīcas iekštelpās. Viduslaiku meistari darināja arī sīkplastikas darbus no ziloņkaula, bronzas un zelta ar manāmu Bizantijas mākslas ietekmi. Tēlu skatienos ieturēta

smagnēja nopietnība, liela nozīme pievērsta žestu un ķermeņa valodai, simboliem. Romānikas skulptūras bija stabveida, ar manāmu stīvumu un noslēgtību. Cilvēka ķermeņa proporcijas pakārtotas arhitektoniskajām formām. Skulptūras bija polihromas – krāsojumā izmantotas vairākas krāsas, pārsvarā sarkana, zaļa, zila un dzeltena.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ROMĀNIKA (10.–12. gs.)

• Bazilika
• Plānojums latīņu krusta formā
• Pucilindriska pārseguma velve
• Mūra konstrukcija, akmens, marmors
• Torņi (donžons)
• Dekoratīvie elementi – pusloka arkas, arkatūras, ciļņi
• Mazi un šauri logi
• Horizontālo līniju īpatsvars

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ROMĀNIKA (10.–12. gs.)

Līdz 9. gs. Eiropā nebija izveidojies vienots arhitektūras stils. Viduslaiku pilis tika celtas pēc cietokšņu līdzības un atradās augstienē, bieži pie upes kraujas. Tās bija smagnējas celtnes ar torņiem, lieliem vārtiem un tiltu pāri aizsarggrāvim. Pils galvenais elements bija donžons – pils galvenais aizsargtornis, kurā parasti atradās valdnieka vai

ēkas pārsegumā varēja tikt izmantota puscilindriska pārseguma velve.

pilskunga dzīvojamās telpas. Baznīca veidota kā Dieva radītās pasaules simbols, tādēļ tās plānojumu caurvij kristietības simboli. Baznīcu celtniecībā ieviesa plānojum latīņu krusta formā, pamatā izmantojot bazilikas tipa konstrukciju. Romānikas celtnēm ir raksturīgas masīvas mūra konstrukcijas – biezas sienas, mazi un šauri logi ar pusaploces formas arkām,

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

ROMĀNIKA (10.–12. gs.)

Plāksne ar Svēto Jāni evaņģēlistu, 9. gs. sākumsZiloņkauls

Pizas katedrāle, 1092

Dievmāte ar bērnu, ap 1130 – 1140Koks, stikls, minerālkrāsas

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Piza (Itālija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

1/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

ROMĀNIKA (10.–12. gs.)

Kapitula sanāksmju māja, 12. gs.

Krucifikss, ap 1150–1200 Koks (ozols)

Rīgas Doms, 13. gs.

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Rīga (Latvija)

2/2

GOTIKA

(13.–15. gs.)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

GOTIKA (13.–15. gs.)

• Eiropas kristianizācija
• Teocentrisms
• Sholastika
• Mākslas darbu saturs: Bībeles sižeti, Evaņģēlijs, Jēzus un apustuļi, Dievmāte (Madonna), galma dzīve, bruņinieki un mūki

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

GOTIKA (13.–15. gs.)

Viduslaiku Eiropas kultūrai kopumā piemita izteikts teocentrisms, mākslā sholastiskā stingrība un bruņniecības gars. Tika celtas baznīcas, katedrāles, baptistēriji, klosteri, pilis un aizsargceltnes. Gotikas periodā sāka strauji attīstīties pilsētbūvniecība, pilsētu pārvaldes ēkas un civilā arhitektūra (rātsnami, ģilžu nami, noliktavas u. c.), veidojās vienoti pilsētvides

ilustrācijas galvenokārt tika veidotas sakrālajiem tekstiem. Tika attēloti Jēzus, apustuļu un Dievmātes Marijas tēli. Daļa rokrakstu bija hronikas un leģendas, kurās parādījās arī laicīga rakstura ainas par galma dzīvi un bruņiniekiem. Gotiskajā tēlniecībā attēloti Bībeles sižeti, Jēzus Kristus, Jaunava Marija, apustuļi, karaļi, valdnieki un valstsvīri.

arhitektūras ansambļi, kas ietvēra sakrālās un laicīgās celtnes, nocietinājumus un tiltus. Viduslaiku mākslas darbi kopumā un jo īpaši gotiskā māksla ir pilni ar simbolisku nozīmi, sava veida kodu, kas satur Bībeles sižetus, kristiešu svēto varoņdarbu un arī ciešanu stāstus ticības vārdā. Attīstījās grāmatu miniatūru (ilustrāciju) māksla. Lielāko daļu grāmatu miniatūru veidoja reliģiskie sižeti, jo

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

GOTIKA (13.–15. gs.)

arhitektūra

GLEZNIECĪBA

TĒLNIECĪBA

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

GOTIKA (13.–15. gs.)

• Tēlniecības formas – ciļņi, stājskulptūra, altārsienas, miniatūras statuetes, krucifikss
• Materiāli – koks, ziloņkauls, akmens
• Cilvēka ķermeņa proporcijas pakārtotas arhitektoniskajām formām
• Skulptūrām piemīt smagnējība, parādās dinamika un emocionalitāte
• Polihroms (krāsains) krāsojums

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

GOTIKA (13.–15. gs.)

Lielākā daļa skulptūru tika pakārtota arhitektūras būvju formai. Baznīcu fasādes papildināja akmens ciļņi vai skulptūras, padarot tās par celtnes sastāvdaļu. Evaņģēlistu skulptūras varēja būt kā turpinājums gotisko baznīcu portālu kolonnām un arkām, uzsverot ēkas tiekšanos uz augšu. Tēlu skatienos ieturēta smagnēja nopietnība, liela nozīme pievērsta žestu un ķermeņa valodai, simboliem.

krāsojumā izmantotas vairākas krāsas, pārsvarā sarkana, zaļa, zila un dzeltena. Viduslaiku meistari darināja arī sīkplastikas darbus no ziloņkaula, bronzas un zelta ar manāmu Bizantijas mākslas ietekmi.

Savukārt koktēlniecības darbi tika izvietoti baznīcas iekštelpās, koka skulptūras papildināja altārsienas. Gotikas skulptūrā parādās dinamika, tēlu žestu un ķermeņa valoda, vaibstu individualizācija un emocijas. Piemēram, skulptūrās uz krucifiksiem tēlnieki centās pēc iespējas autentiskāk un spilgtāk attēlot Jēzus Kristus ciešanas pie krusta. Skulptūras bija polihromas –

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

GOTIKA (13.–15. gs.)

• Plānojums latīņu krusta formā
• Konstrukcija – bazilika, krusta velves, arkbutāni un kotrforsi
• Mūra konstrukcija, akmens, marmors
• Dekoratīvie elementi – smailloka arkas, ciļņi, nervīras, krustapuķes, vitrāžas, gargujas, rozes logs (rozete)
• Lieli, plaši logi un durvis
• Vertikālo līniju īpatsvars
• Majestātiskums un izsmalcinātība

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

GOTIKA (13.–15. gs.)

Baznīca tika veidota kā Dieva radītās pasaules simbols, tādēļ tās plānojumu caurvij kristietības simboli. Baznīcu celtniecībā ieviesa plānojumu latīņu krusta formā, pamatā izmantojot bazilikas tipa konstrukciju. Gotikas celtnēm raksturīgas mūra konstrukcijas ar sarežģītām karkasa konstrukcijām – kontrforsiem un arkbutāniem. Tās ļāva samazināt sienu biezumu un noturēt augstās un smagās

Gotikas arhitektūrai raksturīga grezna ārējā apdare – arku bezgalība, asas smailes ar krustapuķēm, svēto un vēsturisko personu skulptūras, kas rotā portālus, karnīzes, jumtus, kā arī gargujas, lielie logi un rozetes, un krāsainas vitrāžas ar dekoratīviem ornamentiem un Bībeles ainām tajos. Tas viss atstāja spēcīgu iespaidu uz dievlūdzējiem.

gotikas stila ēkas. Pārseguma sistēmā izmantota krusta velves, ribu velves un nervīras. Rozes un lieli logi ar smailloka arkām (gotiskās arkas) ienesa iekštelpās vairāk dabiskās gaismas. Logailās tika izvietotas vitrāžās. Smailās arkas akcentēja baznīcas augstumu, tiekšanos pa vertikāli uz augšu, simboliski norādot uz debesīm.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

GOTIKA (13.–15. gs.)

• Mākslas formas – freska, vitrāžas, grāmatu minitatūras (ilustrācijas)
• Frontāla, plakana kompozīcija, bez ēnām un dziļuma ilūzijas
• Ikonogrāfiskais kanons

• Bagātīga sakrālo (t. i. reliģisko) simbolu valoda
• Dominē tīras, spilgtas krāsas (dzeltena, zila, zaļa, sarkana u. c.), dabiskās minerālkrāsas
• Pagarinātas auguma proporcijas, stīvi, nekustīgi tēli
• Ornamentālas joslas, iniciāļi

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

GOTIKA (13.–15. gs.)

Daļa glezniecības bija pakārtota arhitektūras būvju formai. Baznīcu iekštelpu sienas varēja tikt izgleznotas ar freskām. Gotikas arhitektūrā logailās tika izvietotas krāsainas vitrāžas. Viduslaikos attīstījās miniatūru jeb manuskriptu (rokrakstu) ilustrāciju māksla. Kristiešu mūki pārrakstīja

Grāmatās līdzās miniatūrām, lapaspuse tika izdaiļota ar ornamentālām joslām. Īpaša uzmanība pievērsta iniciāļiem (teksta lielajiem sākumburtiem), kuri bija rotāti ar ģeometrisko rakstu savijumiem, arhitektoniskiem elementiem un reizēm arī cilvēku, briesmoņu vai dzīvnieku groteskas figūrām. Gotiskas stila vizuālajai mākslai raksturīga krāsu pārpilnība – dārgakmeņi manuskriptu vākos, zeltījums

Bībeles un citu liturģisko grāmatu tekstus uz pergamenta un papildināja tos ar attēliem. Vienā grāmatu miniatūras ainā māksliniekam vajadzēja izstāstīt veselu stāstu, tādēļ attēlos ir vērojams blīvs alegoriju un simbolu virknējums. Cilvēku figūras ir stilizētas – stīvas, nekustīgas un plakanas. Tās tiek uztvertas vairāk kā simbols, nevis reālistisks attēlojums.

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

GOTIKA (13.–15. gs.)

un sudraba mirdzums, daudzkrāsainas statujas un gleznojumi uz baznīcu sienām, vitrāžas. Šādi viduslaiku mākslinieki centās simboliski attēlot Dieva klātbūtni. Baznīca regulēja arī krāsu izvēli, jo arī tām tika piešķirta reliģiski mistiska nozīmē, pārvēršos par simboliem. Mākslinieki izmantoja dabiskās minerālkrāsas

(umbra, okers u. c.), līdz ar to miniatūrās dominē tīras un spilgtas krāsas – dzeltena, zila, zaļa, sarkana u. c.

2/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

GOTIKA (13.–15. gs.)

Šartras Dievmātes katedrāle, 1194–1252

Šartras Dievmātes katedrāle, 1194–1252

Reimsas Dievmātes katedrāle, 1211–1345

Šartra (Francija)

Šartra (Francija)

Reimsa (Francija)

1/3

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

GOTIKA (13.–15. gs.)

Ķelnes katedrāle, 1248–1560

Triptihs Svētās Marija kronēšana, 1325–1350Ziloņkauls

Francijas karalienes Žannas d'Evrē stundu grāmata, ap 1324–1328

Ķelne (Vācija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

2/3

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

GOTIKA (13.–15. gs.)

Jaunava (Dievmāte) ar bērnu, ap 1260 – 1280 Ziloņkauls

Rīgas Svētā Pētera evaņģēliski luteriskā baznīca, 13. – 15. gs.

Manuskripta lappuse ar Jēzus krustā sišanas ainu, ap 1270 – 1280 Pergaments, tempera, zelts

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Rīga (Latvija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

3/3

RENESANSE

(14.–16. gs.)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

RENESANSE (14.–16. gs.)

• Vērtību sistēmas maiņa – antropocentrisms, humānisms
• Antīkās kultūras vērtību un mākslas tradīciju atdzimšana
• Eiropas kristianizācija
• Zinātniskie, tehnoloģiskie un ģeogrāfiskie atklājumi
• Mākslas darbu saturs: Bībeles sižeti, Jēzus un apustuļi, svēto dzīves, Dievmāte (Madonna), sengrieķu mītu sižeti

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

RENESANSE (14.–16. gs.)

Renesanse (franču val. Renaissance – «Atdzimšana») ir unikāls kultūras laikmets, kas aptvēra gandrīz trīs gadsimtus un, līdz ar vērtību sistēmas maiņu, iezīmēja zinātnes un mākslas uzplaukumu Eiropā. Laika gaitā māksla atdalījās no viduslaiku reliģiskiem kanoniem, parādās gan laikmetīgi sižeti, gan laikmetīgs skatījums uz kristietības ideju atveidošanu, piemēram,

Populāras kļūst arī ainavu tēmas. Īpaša uzmanība tiek pievērsta cilvēka anatomijas pētīšanai, piemēram, Leonardo da Vinči zīmējums "Vitrūvija cilvēks" kļuva par vienu no atpazīstamākajiem renesanses simboliem. Renesanses laikā galvenokārt tika celtas trīs tipa celtnes – baznīcas, palaco un villas. Kristietība saglabāja spēcīgu ietekmi Eiropā, tādēļ sakrālo

atveidojot reliģiskos tēlus kailfigūrā, atdarinot antīkās mākslas tradīciju. Humānisma ideju iedzīvināšana mākslā, cilvēka dabas unikalitāte, baznīcas mācību interpretēšana vizuālās formās un antīkās kultūras mantojums – šīs tēmas caurvij renesanses laika mākslu. Divas izteiktākās renesanses mākslas tēmas ir reliģija un sengrieķu mīti.

1/2

SATURS UN KONTEKSTS

RENESANSE (14.–16. gs.)

ēku celtniecībai aizvien bija liela nozīme. Baznīcas fasāde bija rotāta ar statujām un ciļņiem, savukārt baznīcu interjeru piepildīja altārgleznas, kanceles, kristāmtrauki, kas tika dekorēti ar figurāliem grebumiem, tika izvietotas arī atsevišķas svēto un eņģeļu statujas. Baznīcas durvis bieži tika izlietas no bronzas un dekorētas ar ciļņiem.

Savukārt tēlnieki papildināja pilsētas laukumus un parkus ar statujām un strūklakām.

Savukārt laicīgajā arhitektūrā attīstījās palaco celtniecības tradīcija, un arī tēlnieki veidoja skulpturālus rotājumus statuju un ciļņu veidā piļu un villu dekorēšanai. Arhitekti iesaistījās arī pilsētbūvniecības procesā, kuras mērķis bija ideālas pilsētas radīšana. Tika projektētas universitāšu, rātsnamu un hospitāļu ēkas, kā arī nocietinājumu konstrukcijas.

2/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

RENESANSE (14.–16. gs.)

arhitektūra

GLEZNIECĪBA

un grafika

TĒLNIECĪBA

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

RENESANSE (14.–16. gs.)

• Monumentāli dekoratīvā māksla – freska, altārglezna
• Stājglezniecība
• Grafika – kokgrebums, metālgravīra
• Gaisa perspektīva, telpas dziļuma ilūzija
• Līdzsvarots māksliniecisko izteiksmes līdzekļus ritms
• Maigas, gaišas krāsas (gaišzili, zaļgani, blāvi sārti un dzeltenīgi toņi)
• Sfumato tehnika

• Smalkas līnijas, mīkstas un vieglas kontūras
• Augsta reālisma pakāpe

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

RENESANSE (14.–16. gs.)

Renesanses mākslā bija attīstīta monumentālā glezniecība (freskas un altārgleznas), stājglezniecība (tempera, eļļa, koka panelis, audekls) un arī grafika (kokgrebums un metālgravīra). Svarīgs renesanses atklājums bija tādu jēdzienu kā nokrāsa, spilgtums un piesātinājums atdalīšana. Leonardo da Vinči pielietoja sfumato tehniku, kad ar maigām krāsām, smalkiem

dzeltenīgus toņus un ievēroja līniju, formu, krāstoņu un gaismēnu mierīgo, līdzsvaroto ritmu. Īpaša uzmanība tika pievērsta cilvēka anatomijas pētīšanai, panākot augstu reālisma pakāpi ķermeņa attēlojumā.

toņiem un kontūru mīkstināšanu tiek panākts vieglas dūmakas vai “miglas” efekts. Renesanses gleznām raksturīgā gaisa perspektīva, piemēram, Leonardo da Vinči freska "Svētais vakarēdiens" (1495–1498), rada ilūziju, ka uzgleznotā telpa ir reālās telpas – klostera ēdamzāles turpinājums. Mākslinieki izmantoja gaišas, dzidras krāsas – gaišzilus, zaļganus, blāvi sārtus un

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

RENESANSE (14.–16. gs.)

• Tēlniecības formas – ciļņi, stājskulptūra
• Materiāli – marmors, bronza, koks
• Ievērots cilvēka ķermeņa proporciju likums, anatomiska precizitāte

• Saglabāta materiāla dabiskā krāsa

• Plastiska izteiksmība
• Augsta reālisma pakāpe

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

RENESANSE (14.–16. gs.)

Renesanses laikmeta sākumā tēlniecība turpināja viduslaiku tradīciju – ilgu laiku tā atradās ciešā saiknē ar arhitektūru. Laika gaitā māksla atdalījās no viduslaiku reliģiskiem kanoniem. Renesanses skulptūrai raksturīga augsta reālisma un individuālisma pakāpe, panākot dzīva ķermeņa efektu un plastiku izteiksmību, anatomisku precizitāti.

Mākslinieki tiecās ne tikai precīzi atveidot modeļu fiziskās līdzības, bet arī to raksturu. Renesanses tēlniecībā krāsa zaudē simbolisko un arī māksliniecisko nozīmi. Skulptūrām krāsojums nebija paredzēts, saglabājot dabisko balto marmora krāsu.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

RENESANSE (14.–16. gs.)

• Kupola segums
• Centrisks plānojums (apļa vai kvadrāta formā)
• Vairāku stāvu plānojums (palaco)
• Logi izvietoti regulāri, simetriski
• Sienas līdzenas, samērīgs dekorējums – kolonnas, pilastri, arkas, medaljoni, rustika

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

RENESANSE (14.–16. gs.)

Renesanses arhitekti izmantoja antīkās kultūras arhitektūras elementus – arkas, kolonnas un kupolus, pielāgojot tos jaunā laikmeta vajadzībām, kā arī saglabāja dažus viduslaiku arhitektūras elementus, piemēram, balkonus. Sakrālā arhitektūra apvieno bazilikas tipa būves un centriskā plānojuma (apļa vai kvadrāta formā) celtnes ar kupola pārsegumu. Laicīgajā arhitektūrā

trīsstūra formu saspēle padara ēku simetrisku un harmonisku. Sienas ir līdzenas, ciļņu jeb reljefu, greznojumu un nišu izmantojums ir samērīgs. Visplašāk izplatītie dekoratīvie elementi ir kolonnas, pilastri, frontoni un arkas. Katrs celtnes stāvs tika iezīmēts ar dekorējumu, apakšējos stāvos bieži izmantota rustika.

nozīmīgākais renesanses arhitektu sasniegums ir piļu jeb palaco arhitektūras projekti – kvadrātveida plānojums ar iekšpagalmu, ēka celta trīs līmeņos, katrs no līmeņiem beidzas ar karnīzi, un pēdējais ir īpaši izsmalcināts un pat smagnējs. Ēkas logi izvietoti regulāri, simetriski. Projektu plānos un fasādēs ir vērojamas lineāra perspektīva un ģeometriskās formas. Apļa, kvadrāta un

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

RENESANSE (14.–16. gs.)

džoto di bandone

(1295–1337, Itālija)

Protorenesanse

FILIPO BRUNELESKI

(1377–1446, Itālija)

AGRĀ RENESANSE

LORENCO GIBERTI

(1378–1455, Itālija)

AGRĀ RENESANSE

Jūdas skūpsts, ap 1304–1306Freska

Florences katedrāle, 14.–15. gs.

Paradīzes vārti, panelis nr. 6 Jāzeps, 1425–1452 Cilnis (durvis), bronza

Skrovenji kapella Paduja (Itālija)

Florence (Itālija)

Battistero di San Giovanni Florence (Itālija)

1/6

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

RENESANSE (14.–16. gs.)

JANS VAN EIKS

(1390–1441, Nīderlande)

ZIEMEĻU RENESANSE

DONATELLO

(1386–1466, Itālija)

AGRĀ RENESANSE

SANDRO BOTIČELLI

(ap 1445–1510, Itālija)

AGRĀ RENESANSE

Arnolfīni kāzas, 1434Panelis (koks, ozols), eļļa

Svētais Jānis Kristītājs, 1438 Koks

Veneras dzimšana, 1483–1485 Audekls, tempera

Nacionālā galerija Londona (Lielbritānija)

Basilica di Santa Maria Gloriosa dei Frari, Venēcija (Itālija)

Ufici galerija​ Florence (Itālija)

2/6

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

RENESANSE (14.–16. gs.)

LEONARDO DA VINČI

(1452–1519, Itālija)

DIŽRENESANSE

MIKELANDŽELO

(1475–1564, Itālija)

DIŽRENESANSE

Donato BRAMANTE

(1452–1519, Itālija)

DIŽRENESANSE

Svētais vakarēdiens, ap 1495–1498 Freska

Dāvids, 1501–1504 Marmors

Tempietto (itāļu val. "mazais templis"), 1502

Santa Maria delle Grazie Milāna (Itālija)

Florences akadēmijas galerija ​Florence (Itālija)

San Pietro in Montorio Roma (Itālija)

3/6

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

RENESANSE (14.–16. gs.)

LEONARDO DA VINČI

(1452–1519, Itālija)

DIŽRENESANSE

MIKELANDŽELO

(1475–1564, Itālija)

DIŽRENESANSE

rafaēls

(1483–1520, Itālija)

DIŽRENESANSE

Mona Liza, ap 1503–1519 Panelis, koks (papele), eļļa

Ādama radīšana, 1508–1512 Freska

Siksta Madonna, 1513 Audekls, eļļa

Luvra Parīze (Francija)

Siksta Kapella ​Vatikāns

Vecmeistaru mākslas galerija Drēzdene (Vācija)

4/6

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

RENESANSE (14.–16. gs.)

ALBREHTS DĪRERS

(1471–1528, Vācija)

ZIEMEĻU RENESANSE

Hieronīms Boss

(Ap 1450–1516, Nīderlande)

ZIEMEĻU RENESANSE

PONTORMO

(1494–1557, Itālija)

MANIERISMS

Bruņinieks, nāve un velns, 1513 Gravīra

Svētā Antonija kārdinājums (fragments), ap 1495–1516 Panelis, eļļa

Kozimo de Mediči vecākā portrets, ap 1520 Panelis, eļļa

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Nacionālais mākslas muzejs ​Lisabona (Portugāle)

Ufici galerija​ Florence (Itālija)

5/6

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

RENESANSE (14.–16. gs.)

TICIĀNS

(Ap 1490–1576, Itālija)

MANIERISMS

El GREKO

(1541–1614, Grieķija, Spānija)

MANIERISMS

DOMENIKO KORTONA

(Ap 1465 – 1549, Francija, Itālija)

Šamboras pils, 1519–1557

Ecce Homo, ap 1558–1560 Audekls, eļļa

Svētais Dominiks lūgšanas laikā, ap 1588 Audekls, eļļa

Šambora (Francija)

Nacionālā galerija ​Dublina (Īrija)

Privātā kolekcija

6/6

BAROKS

(17.–18. gs.)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

BAROKS (17.–18. gs.)

• Katoliskās baznīcas (Romas pāvesta) un absolūtisma ideju slavināšana

• Kontrreformācija
• Māksla kā propaganda, varas un kontroles līdzeklis
• Mākslas darbu saturs: Bībeles sižeti, svēto dzīves, mistiskas atklāsmes, sengrieķu mītu tēli, piholoģiski intensīvi sižeti

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

BAROKS (17.–18.gs.)

Baroka arhitektūra demonstrē bagātību, varu un izsmalcinātību. Pārsvarā celtas baznīcas un katedrāles, villas un pilis (palaco), kas kopā ar parkiem un skulptūrām veidoja vienotu arhitektūras ansambli. Arhitektūras centrā – katoliskās baznīcas varenība, laicīgās varas apliecināšana un absolūtisma ideju slavināšana.

Baroka tēlotājmākslā aktuālas reliģiskas (kristietības) un mitoloģiskas (grieķu-romiešu mītu) tēmas, fokusējoties uz tādiem intensīvi psiholoģiskiem momentiem kā mistiskā atklāsme, vīzijas, ekstāze, nāve un mokas ticības vārdā. Savukārt no laicīga satura tēmām parādās valdnieku portreti, dabas skatu un arī sava laika sadzīves ainas.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BAROKS (17.–18. gs.)

arhitektūra

GLEZNIECĪBA

TĒLNIECĪBA

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BAROKS (17.–18. gs.)

• Monumentāli dekoratīvā māksla – freska, altārglezna, plafonu apgleznošana
• Stājglezniecība
• Dominē asimetriska, diagonāla kompozīcija

• Dominē tumšie toņi, piesātinātas krāsas – sārti, zaļi, zeltaini, zilganmelni toņi
• Spēcīgi, asi kontrasti
• Chiaroscuro paņēmiens, tenebrisma tehnika

• Smalkas līnijas
• Augsta reālisma pakāpe

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BAROKS (17.–18. gs.)

Mākslinieki izmantoja lielāku brīvību krāsās un kustībās, veidojot vētrainas, asimetriskas, diagonālas kompozīcijas, kas sniedza nepieciešamo dramatisma un kustības efektu. Figūrām raksturīgs ķermeniskums un reālistiskums, atklājas anatomiskās zināšanas par cilvēku un dzīvnieku ķermeņu uzbūvi. Cilvēkus gleznoja ar viņu dabiskajiem trūkumiem, bez

idealizācijas. Spilgtas, piesātinātas krāsas, asi kontrasti, chiaroscuro efekts – intensīvas gaismas un tumsas zonas, kas veido spēcīgu kontrastu, radot drāmu.

Baroka monumentālajai mākslai raksturīga mākslu sintēze – arhitektūra, tēlniecība un glezniecība veido vienotu ansambli. Attīstās plafonu apgleznošana – fresku, skulpturālu un gleznotu figūru savijums ar mērķi imitēt bezgalīgo debesu telpu. Savukārt altārgleznas tiek kombinētas ar skulptūrām un reljefiem, lai izraisītu dievlūdzējos spēcīgāku godbijību.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BAROKS (17.–18. gs.)

• Tēlniecības formas – cilnis, stājskulptūra, dekoratīvā plastika, altāri
• Materiāls – marmors, bronza, koks
• Plastiska izteiksmība, dinamika
• Spirālveida, asimetriska kompozīcija, rotācijas efekts
• Chiaroscuro paņēmiens (gaismēna)
• Saglabāta materiāla dabiskā krāsa, var tikt pielietota inkrustācijas tehnika

• Augsta reālisma pakāpe

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BAROKS (17.–18. gs.)

Baroka tēlniecībai raksturīga tēlu teatralizācija, dinamisms, seju un žestu izteiksmība un vēlme padarīt skulptūras pēc iespējas reālistiskākas. Mākslinieki attēloja kulminācijas dramatisko brīdi, piešķirot skulptūrai izteiktu dinamismu. Šīs kustības tika panākta ar sarežģītām spirālveida līnijām, daudzām plaknēm un skatpunktiem.

mijām, lai panāktu spēcīgu vizuālu efektu. Skulptūras izmantoja ēku interjera un eksterjera dekorēšanā, piemēram, altārsienas baznīcu iekšpusē vai skulptūras uz katedrāļu jumtiem, kā arī atklātu parku, pilsētas laukumu un infrastruktūras dekorēšanā, piemēram, skulpturāla tipa strūklakas pilsētas centrā. Stājskulptūras izvietoja arī pilīs un villās.

Dažkārt kompozīcija “savērās” spirālē vai aplī, kas deva papildu rotācijas efektu. Tēlnieki veidoja reālistiskas virsmas faktūras, sarežģītas drapērijas, imitējot dažāda veida audumus, pat varoņu āda atšķīrās atkarībā no cilvēka vecuma. Reizēm mākslinieki kombinēja dažādus materiālus un pielietoja inkrustācijas tehnikas, kā arī virtuozi manipulēja ar gaismas apspīdēto laukumu un ēnu

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BAROKS (17.–18. gs.)

• Kupola seguma bazilika
• Vairāku stāvu plānojums (palaco)
• Dominē ovālas formas (pusapaļš frontons, erkeri, torņi, balkoni, nišas, kolonnas)
• Vērojama asimetrija un formu kontrasti
• Dekoru pārpilnība – medaljoni, akantu lapu vijums, spirāles, skulptūras, kolonnas
• Arī interjerā apmetuma dekorāciju, skulptūru, gleznu un greznu mēbeļu pārpilnība

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BAROKS (17.–18. gs.)

Baroka arhitekti neievieš jaunus ēku tipus, bet gan atrod iepriekšējo laikmetu ēku tipiem – baznīcām, pilīm, villām – jaunus kompozicionālus un dekoratīvus paņēmienus, kas radikāli maina arhitektoniskā tēla formu. Par pamatu tika izmantoti renesanses arhitektūras pamatelementi – kupoli un kolonādes. Ēku plānojumā dominē ovālas formas – pusapaļš

raksturīgs dinamiskums, teatralitāte un ekstravagance. Šie efekti tiek panākti ar dekoru pārpilnību gan fasādē, gan ēku interjerā (liektas līnijas un formu kontrasti), blakus līdzenai sienai varēja būt spilgti gleznojumi vai grezns, vijīgs rotājums – apaļi un ovāli medaljoni, akantu lapu vijums, spirāles. Greznību papildina apzeltītas skulptūras no baltā vai krāsainā marmora.

frontons, erkeri, torņi, balkoni, nišas, kolonnas. Arhitektūras ansambļi – objektu grupas, kuras ietvēra dažādas ēkas, strūklakas, pieminekļus un obeliskus, laukumus un parādes pagalmus. Interjers pārslogots ar dekoratīvām detaļām – apmetuma dekorāciju pārpilnību, skulptūrām un gleznām, greznām mēbelēm. Baroka arhitektūrai ir

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

BAROKS (17.–18. gs.)

Baltā kombinācija ar zelta spīdumiem (bagātības simbols) ir baroka stila neatņemama sastāvdaļa. Baroka mākslinieki pievērsa īpašu uzmanību gaismai, piemēram, radot gaismas staba efektu baznīcu interjerā. Apdare tika plānota, pamatojoties uz to, kā tiks virzīta gaismas saspēle ar ēnu, pielietojot gaismēnas efektu – intensīvas gaismas un

tumsas zonas, kas veido kontrastu, radot drāmu. Interjeru rotāja daudzkrāsainas skulptūras un kokgriezumi. Spoguļi un sienas gleznojumi iluzori paplašināja telpu, savukārt plafoni (krāsoti griesti) radīja atklātas debess efektu.

2/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

BAROKS (17.–18. gs.)

KARAVADŽO

RUBENSS

KARAVADŽO

(1577–1640, Vācija, Beļģija)

(1571–1610, Itālija)

(1571–1610, Itālija)

Madonna un bērns ar ziedotājiem A. Gubo un viņa sievu A. Antoniju, ap 1605Audekls, eļļa

Svētais Hieronīms raksta, ap 1605Audekls, eļļa

Medūza, ap 1597Audekls, eļļa

Ufici galerija Florence (Itālija)

Musée des Beaux Arts Tūra (Francija)

Borghese Gallery Roma (Itālija)

1/4

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

BAROKS (17.–18. gs.)

Dž. Lorenco Bernīni

Dž. Lorenco Bernīni

RUBENSS

(1598–1680, Itālija)

(1598–1680, Itālija)

(1577–1640, Vācija, Beļģija)

Fauns, kuru ķircina bērni, ap 1616-1617Marmors

Sv. Pētera baldahīns, 1623–1634 Bronza

Bērns ar putnu, ap 1616 Panelis, eļļa

Gemäldegalerie Berlīne (Vācija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Sv. Pētera bazilika Vatikāns

2/4

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

BAROKS (17.–18. gs.)

Frančesko Barromini

Dž. Lorenco Bernīni

Rembrants

(1599–1667, Itālija)

(1598–1680, Itālija)

(1606–1669, Nīderlande)

Sv. Karla baznīca pie četrām strūklakām, 1638–1677

Svētās Terēzes ekstāze, 1647–1652 Marmors

Doktora Tulpa anatomijas stunda, ap 1632 Audekls, eļļa

The Mauritshuis Hāga (Nīderlande)

Roma (Itālija)

Sv. Pētera bazilika Vatikāns

3/4

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

BAROKS (17.–18. gs.)

Frančesko Bartolomeo Rastrelli

(1606–1669, itāļu izcelsmes Krievijas Impērijas arhitekts, uzturējās un strādāja arī Kurzemes un Zemgales hercogistē)

Jelgavas pils, 1738—1740; 1763—1772

Rundāles pils, 1736–1768

Pilsrundāle (Latvija)

Jelgava (Latvija)

4/4

ROKOKO

(18. gs.)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

ROKOKO (18. gs.)

• Aristokrātijas un absolūtisma ideju slavināšana
• Hedonisms
• Mākslas mērķis – galma un elites vajadzību apmierināšana
• Mākslas darbu saturs: antīko mītu sižeti (Veneras, Kupidona un nimfu tēli), koķetērija, aristokrātu vaļasprieki, idilliskums, pastorāles un galanto svētku žanrs, delartiskās komēdijas tēli
• Arhitektūrā – pilis, muižas, rezidences,
• Interjerā – saloni
• Mazo formu arhitektūra – lapenes, tējas namiņi, oranžērijas

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

ROKOKO (18. gs.)

Rokoko mākslu caurvij hedonisms (baudījums, izsmalcinātā dzīvesveida kults), aristokrātijas un absolūtisma ideju slavināšana. Arhitektūra orientēta uz galma, elites vajadzību apmierināšanu – viesu uzņemšanu, izpriecām, atpūtu, komfortu, kā arī pildīja reprezentatīvo funkciju. Vispilnīgāk rokoko stils izpaudās ēku interjeros,

uzdrīkstēšanās, aristokrātu vaļasprieki, piedzīvojumi un fantāzijas, galantās izklaides un atpūtas ainas, kuras caurvij idilliskums, intimitāte, jutekliskums, rotaļība un izsmalcinātība. Glezniecībā popularitāti iegūst pastorāles (ganu dzīves idillisks atveidojums) un galanto svētku žanrs (aristokrātu izklaides, pastaigu, deju, muzicēšanas, flirta sižeti parku ainavās). Darbos parādās pieradinātās

valdnieku pilīs un rezidencēs, aristokrātisko dzimtu villās, muižās, it īpaši reprezentācijas un viesu uzņemšanas telpās – salonos. Kā arī mazajās arhitektūras formās – lapenēs, oranžērijās, tējas namiņos un paviljonos. Tēlotājmākslā aktualitāti saglabā antīko mītu motīvi, it īpaši Veneras, Kupidona un nimfu tēli, radot mūžīgās jaunības, mīlestības un jutekliskuma noskaņu. Mīlas intrigas, mājieni, koķetērija un

1/2

SATURS UN KONTEKSTS

ROKOKO (18. gs.)

dabas motīvi (pieradināti putni, eksotiskie dzīvnieki), gadalaiku alegorijas un arī delartiskās komēdijas (Commedia dell’ arte) tēli – Arlekīns, Kolumbīne, Pantalone u. c. Tēlniecībai galvenokārt ir dekoratīva funkcija un tā visbiežāk ir pakārtota arhitektūras, interjera vajadzībām, rotājot parkus, lapenes, salonus, villas u. c. Stājtēlniecībā aktualitāti saglabā aristokrātu bistes,

popularitāti iegūst arī miniatūras statuetes, terakotas un porcelāna figūriņas.

2/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ROKOKO (18. gs.)

TĒLOTĀJMĀKSLA

ARHITEKTŪRA

INTERJERS

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ROKOKO (18. gs.)

• Ēku plānojumā dominē ovālas formas un viens vai divi stāvi
• Plaši, augsti, pusaploces arku logi
• Raksturīga formu sarežģītība, asimetrija
• Dekoru pārpilnība – medaljoni, akantu lapu vijums, spirāles, rokajs, maskarons
• Interjers pārslogots ar dekoratīvām detaļām –apmetuma (stuka) dekorāciju pārpilnība, greznas mēbeles, spoguļi, zeltīti un apsudraboti priekšmeti
• Svarīga ir materiālu daudzveidība, krāsainība un pārsteiguma efekts

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ROKOKO (18. gs.)

Ēkām bija viens vai divi stāvi, zems cokols, plaši, augsti, pusaploces arku logi ar skatu uz ovālas formas iekšpagalmu.Rokoko interjers tika pārpildīts ar zeltītiem priekšmetiem – krēsliem, galdiem, lādēm, spoguļiem un citiem dekoratīviem priekšmetiem. Galvenais iekštelpu apdares materiāls bija stuks, kas bija pietiekami padevīgs, lai veidotu vijīgus ornamentus.

pārbrīvējumu – rokajs, maskarons, dažādu augu un augļu formas.

Rokoko mākslā nemīl skaidrību un vienkāršību, ikkatru taisnu līniju tajā tiecas saliekt un savērpt, pārklāt ar ornamentu. Svarīga ir materiālu daudzveidība, krāsainība un pārsteiguma efekts. Dominē baltā krāsa ar zeltītiem un krāsainiem elementiem gaišos toņos – gaiši zila, zaļa un rozā krāsa. Izteikta asimetrija, ko panāca ar arhitektūras dekoru

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ROKOKO (18. gs.)

• Monumentāli dekoratīvā māksla – freska, plafonu apgleznošana
• Tēlniecībā kļūst populāra miniaturizācija – sīkplastika – porcelāna figūriņas, miniatūras statuetes
• Kamerstils
• Dominē asimetriska, diagonāla, dinamiska kompozīcija
• Gaiša krāsu gamma – blāvi un viegli, silti, gaišzili, sārti, zeltaini toņi, smalki krāstoņi
• Liektas līnijas un izsmalcinātas objektu formas

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ROKOKO (18. gs.)

Rokoko tēlotājmākslai ir raksturīga miniaturizācija un kamerstils. Tēlniecībā aktualitāti saglabā aristokrātu bistes, popularitāti iegūst arī miniatūras statuetes, terakotas un porcelāna figūriņas. Jutekliskums nodots caur viegli manāmu žestu un ķermeņa valodu – puspagriezieni, pussmaidi u. tml.

Glezniecībā viegli un smalki otu triepieni veido gludu virsmu, krāsu gamma satur gaišas pasteļkrāsas, maigi rozā, persiku un ceriņu krāsu, gaiši zilos un zaļos toņus. Kompozīcijai raksturīga asimetrija, liektas un izsmalcinātas formas.

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

ROKOKO (18. gs.)

meisenes porcelāns

Georgs fon Knobelsdorfs

ANTUĀNS VATO

(Vācija)

(1699–1753, Vācija)

(1684–1721, Francija)

Mīļotāju pāris ar putnu būri, 1736–1740Porcelāns

Sansusī pils. Vasaras pils (villa), 1745–1747

Mecetino, 1718–1720Audekls, eļļa

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Postdama (Vācija)

1/3

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

ROKOKO (18. gs.)

Žans Batists Pigalle

Džovanni Batista Tjepolo

FRANSUĀ BUŠĒ

(1714–1785, Francija)

(1696–1770, Itālija)

(1703–1770, Francija)

Pompadūras kundze, 1748-1751Marmors

Planētu un kontinentu alegorija, 1752 Audekls, eļļa

Veneras istaba, 1751 Audekls, eļļa

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

2/3

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

ROKOKO (18. gs.)

Žans Onorē Fragonārs

Žans Onorē Fragonārs

(1732–1806, Francija)

(1732–1806, Francija)

Šūpoles, 1767Audekls, eļļa

Sieviete ar suni, 1769 Audekls, eļļa

Kušete, 1763–1764 Koks

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Wallace Collection Londona (Lielbritānija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

3/3

KLASICISMS

(18. gs. 2. puse – 19. gs.)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

• Mākslas darbu saturs: grieķu-romiešu vēsture un mīti, vēsturiskie notikumi un personības, intelektuālie un politiskie līderi, uzsvērta varoņu atturība, savaldība un veselais saprāts, svarīgs ir tikuma jēdziens
• Arhitektūrā – pilis un villas, teātri, universitātes, slimnīcas, dzīvojamās ēkas u. c.

• Absolūtisma ideju slavināšana
• Franču revolūcija (1789–1792)
• Racionālisma filozofija
• Mākslā stingra žanru hierarhija – augstie un zemie žanri
• Atgriešanās pie antīkās un renesanses mākslas kanoniem
• Industrializācijas process
• Mākslas uzdevums – sabiedrības izglītošana, morāles stiprināšana

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

izceļot varonības un stoiska tikuma vērtības, velkot paralēles ar cīņām par brīvību Francijā. Klasicismam raksturīga stingra žanru hierarhija, sarindojot dažādus žanrus kādā mākslas formā pēc to prestiža un kultūras vērtības: augstais žanrs (grand genre) un zemais žanrs (petit genre). Šai hierarhijai bija jāpaliek tīrai, bez dažādu žanru sintēzes. Vēsturiskā, mitoloģiskā un

Lielu daļu klasicisma mākslas veido vēsturisko notikumu attēlojums, mitoloģiskās ainas, Senās Romas arhitektūra un drupas. Mākslinieki izvēlās attēlot dinamiskus stāstus, kuri piepildīti ar drāmu, tiecoties parādīt cilvēka garīgo spēku, izceļ galveno varoni. Darbība risinās kā uz skatuves. Franču revolūcijas (1789–1792) laikā aktuālas kļuva aizkustinošas morāles tēmas no Romas vēstures,

1/3

SATURS UN KONTEKSTS

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

reliģiskā glezniecība piederēja pie augstajiem žanriem, bet klusās dabas, ainavas un portreti pie zemajiem. Tēlotājmākslas objekti bija dažādi, sākot no mitoloģiskām figūrām līdz pagātnes varoņiem un beidzot ar ievērojamām tā laika personībām – filozofiem, politiķiem, rakstniekiem u. c. Skulptūras bija izteikta parādība klasicisma

galvenais uzdevums bija īstenot reprezentatīvo funkciju – parādīt valdošās varas un aristokrātijas varenību, izsmalcinātību un izglītotību. Šo izteiksmi arhitekti saskatīja antīkās arhitektūras formās (grieķu frontoni un kolonnas, romiešu arkas un kupoli), kas tika uztvertas par harmonijas, loģiskās skaidrības un monumentalitātes etalonu. Kopumā galma un galvenās

arhitektūrā – tās tika liktas uz ēku jumtiem un izvietotas arhitektūras ansambļa parādes pagalmos un parkos. Tēlniecībā vadošās formas bija bistes, portreti, kā arī kailķermeņa attēlojums apaļskulptūrā, pēc grieķu klasiskā perioda skulptūru parauga. Skulptūras kļuva par telpas fokusu un bija paredzētas novietošanai telpas centrā. Klasicisma arhitektūras

2/3

SATURS UN KONTEKSTS

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

administratīvās ēkas tika apvienotas arhitektūras ansamblī, kurā tika izvietotas strūklakas, pieminekļi, ierīkoti laukumi un parādes pagalms. Līdz ar straujo pilsētu attīstību, arhitektiem nācās risināt pilsētbūvniecības jautājumus. Arhitektūrai vajadzēja būt reprezentablai, bet tajā pašā laikā atturīgai, jo jaunās ēkas paredzētas ne tikai aristokrātiem un valdībai,

bet bija nepieciešamas arī slimnīcas, skolas, dzelzceļa stacijas u. c., kuru celtniecībā baroka un rokoko pompozais, krāšņais stils nebūtu atbilstošs, pie tam tāda greznība prasīja ilgstošu plānošanu, bet industrializācijas uzrāviens prasīja ātrāku celtniecības tempu.

3/3

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

arhitektūra

GLEZNIECĪBA

TĒLNIECĪBA

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

• Līdzsvarota, lineāra kompozīcija
• Taisnas līnijas, mīkstas vieglas kontūras
• Maigas, gaišas krāsas (gaišzili, zaļgani, blāvi sārti un dzeltenīgi toņi), smalki krāstoņi
• Līdzsvarots māksliniecisko izteiksmes līdzekļus ritms
• Emociju atturīgums
• Izteiksmīga ķermeņa un žestu valoda

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

Liela nozīme tiek pievērsta ne tikai sižeta vēsturiskajai precizitātei, bet arī tērpu attēlojuma pārnesumam, vadoties pēc antīkās mākslas paraugiem. Cilvēku un priekšmetu veidoliem uz audekla nav trūkumu vai nepilnību. Emociju atturīgums, racionālisms – prāts dominē pār emocijām un jūtām. Taisnas līnijas un formu skaidrība veido līdzsvarotu

un harmonisku kompozīciju ar skaidru struktūru. Viegli un smalki otas triepieni veido gludu krāsas virsmu. Maigu, gaišu krāsu izmantojums (gaišzili, zaļgani, blāvi sārti un dzeltenīgi toņi), smalki krāstoņi, maigas pārejas.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

• Tēlniecības formas – cilnis, stājskulptūra (statujas, skulpturālas grupas, portreti, bistes)

• Simetriska kompozīcija
• Ievērots cilvēka ķermeņa proporciju likums, plastiska izteiksmība
• Stājtēlniecības darbiem krāsojums nebija paredzēts

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

Apaļskulptūrās ir atpazīstama tieksme pēc grieķu klasiskās mākslas idealizētā un vispārinātā skaistuma – kompozīcijas vienkāršība, mierīga ķermeņa stāja, bezkaislīga sejas izteiksme. Bistes saglabā reālistiskumu, sejas vaibstu individualitāti, kā tas bija seno romiešu skulpturālajos portretos. Žesti un emocijas ir atturīgas, izceļot mieru, garīgo cēlumu un tikumības skaistumu.

Klasicisma skulptūrai nav raksturīga krāsu simbolika, jo arī māksla balstījās racionālisma filozofijas principos. Krāsu izmantojums bija raksturīgs tikai ornamentam vai heraldiskam dekoram, savukārt stājskulptūras darbiem krāsojums nebija paredzēts.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

• Konstrukcijā – arkas, kupoli un portiki

• Dekoratīvie elementi – medaljoni, kartušas, ciļņi, orderi, kolonnas
• Atturīgs dekorējums
• Logi izvietoti regulāri, simetriski
• Ievērota simetrija, līdzsvarots ritms
• Dominē vienkāršas ģeometriskas formas, stingras un taisnas līnijas

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

Klasicisma arhitektūras galvenais uzdevums bija īstenot reprezentatīvo funkciju – parādīt valdošās varas un aristokrātijas varenību, izsmalcinātību un izglītotību. Šo izteiksmi arhitekti saskatīja antīkās arhitektūras formās (grieķu frontoni, orderi un kolonnas, romiešu arkas un kupoli), kas tika uztvertas par harmonijas, loģiskās skaidrības un monumentalitātes etalonu.

Ēku konstrukcijas masīvas, monumentālas, simetriskas, ar taisnstūra formas un nedaudz vertikāli izstieptiem logiem. Fasādei ir atturīgs dekors, tika veidoti bareljefi apaļā vai ovālā medaljonā, uz jumta izvietotas statujas. Ēkām raksturīga dekoratīvās apdares atturība un formas skaidrība, izteikti ģeometriskas formas.

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

Žaks Luijs Davids

Žaks Luijs Davids

Žans Antuāns Gudons

(1748–1825, Francija)

(1748–1825, Francija)

(1741–1828, Francija)

Horāciju zvērests, 1784Audekls, eļļa

Sokrata nāve, 1787 Audekls, eļļa

Bendžamins Franklins (1706–1790), 1778 Marmors

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Luvra Parīze (Francija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

1/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

KLASICISMS (18. gs. 2. puse – 19. gs.)

Antonio Kanova

Žaks Luijs Davids

Žaks Luijs Davids

(1757–1822, Itālija)

(1741–1828, Francija)

(1741–1828, Francija)

Persejs ar Medūzas galvu, 1804–1806Marmors

Napoleons šķērso Alpus, 1801 Audekls, eļļa

Marata nāve, 1793 Audekls, eļļa

The Old Masters Museum Brisele (Beļģija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

The Château de Malmaison Francija

2/2

ROMANTISMS

(18. gs. beigas – 19. gs. sākums)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

ROMANTISMS (18. gs. beigas – 19. gs. sākums)

• Nacionālās atbrīvošanās kustības
• Cīņa pret dzimtbūšanu
• Lielā Franču revolūcija (1789–1799)
• Mākslas vēstījums – ne tikai saprāts un kārtība, bet arī sajūtas un emocijas ir vienlīdz svarīgi pasaules izpratnes un pieredzes līdzekļi.
• Mākslas darbu saturs: revolucionāri, patriotisms, brīvības cīņas, nacionālās idejas, garīgā vientuļnieka tēls, dabas stihija, cilvēka un dabas attiecības, reliģiskie un mitoloģiskie sižeti

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

ROMANTISMS (18. gs. beigas – 19. gs. sākums)

Romantisms bija mākslinieciska, literāra, muzikāla un intelektuāla kustība, kas radās Eiropā 18. gadsimta beigās. Romantisma mākslas darbiem piemīt revolūcijas un stihijas gars, kurš caurvij dažādu žanru mākslas darbus. Viena no galvenajām tēmām ir aktuālie tā laika notikumi – brīvības cīņas un revolūcijas, brīvības, taisnības un cilvēktiesību meklējumi,

Parādās arī reliģiskie sižeti no Jaunās Derības, antīkās kultūras mīti, teikas un leģendas, caur kurām tiek risināti eksistenciālie jautājumi.

varoņu cīņas un nacionālais patriotisms. Romantisms koncentrējās uz jūtām un cilvēka dvēseles stāvokli, tas izpaužas arī ainavas žanrā – mākslinieki koncentrējās nevis uz to, ko redzēja realitātē, bet gan gleznoja, izrietot no savām emocijām un saviļņojuma. Cilvēka attiecības ar dabu tiek parādītas, akcentējot dabas stihiju nepārvaramo pārspēku pār cilvēku.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ROMANTISMS (18. gs. beigas – 19. gs. sākums)

• Formas var būt deformētas, to kontūras – smagnējas un izplūdušas
• Straujas, trauksmainas līnijas

• Asi gaismēnu kontrasti
• Dominē tumšas, piesātinātas krāsas
• Biezi otras triepieni (impasto paņēmiens) veido smagnēju faktūru

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ROMANTISMS (18. gs. beigas – 19. gs. sākums)

Dominējošais tēlotājmākslas veids romantisma virzienā ir glezniecība – stājglezniecība (daudzfigūru kompozīcijas, portreti, ainavas, marīnas) un grafika – grāmatu ilustrācijas. Romantisma darbos ir plaša emociju amplitūda – no romantiskas un jutekliskas pieskaņas līdz trauksmes un spriedzes pilnām ainām vai pat saviļņojumu raisošam misticismam. Šie efekti tiek panākti ar

spēcīgiem gaismēnu kontrastiem un impasto paņēmienu, kad krāsa tiek klāta biezā kārtā un tajā iespiežas plaši otas triepieni, piešķirot izteiktu faktūru. Dominē tumšas, piesātinātas krāsas, lai panāktu nepieciešamo dramatisko un emocionālo noskaņu.

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

ROMANTISMS (18. gs. beigas – 19. gs. sākums)

Kaspars Dāvids Frīdrihs

Ežēns Delakruā

Francisko Hosē de Goija

(1774–1840, Vācija)

(1798–1863, Francija)

(1746–1828, Spānija)

Ceļinieks virs miglas jūras, 1818Audekls, eļļa

Brīvība uz barikādēm, 1830 Audekls, eļļa

1808. gada trešais maijs (Madrides aizstāvju nāvessoda izpilde), 1814 Audekls, eļļa

Museo del Prado Madride (Spānija)

Kunsthalle Hamburg Hamburga (Vācija)

Luvra Parīze (Francija)

1/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

ROMANTISMS (18. gs. beigas – 19. gs. sākums)

FRANSUĀ RŪDS

Viljams Tērners

Džons Konstebls

(1784–1855, Francija)

(1775–1851, Anglija)

(1776–1837, Anglija)

Vecā karotāja galva, 1835Bronza

Lietus tvaiks un ātrums. Lielais Rietumu dzelzceļš, 1844 Audekls, eļļa

Stounhendža, ap 1805 Papīrs, ūdenskrāsas

Victoria and Albert Museum Londona (Lielbritānija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Nacionālā galerija Londona (Lielbritānija)

2/2

HISTORISMS

(19. gs. 2. puse)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

HISTORISMS (19. gs. 2. puse)

• Celtniecības uzdevums – izveidot telpu modernās, industriālās pilsētas vajadzībām
• Stilistiskais akcents likts uz vēsturisko mantojumu – neogotika, neorenesanse, neobaroks u. c.
• Industriālās celtnes – rūpnīcas, dzelzceļu stacijas, tilti, ūdenstorņi
• Kultūras iestādes – koncertzāles, teātri, muzeji
• Izglītības iestādes – universitātes, skolas
• Rātsnami, baznīcas un daudzstāvu dzīvojamās ēkas

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

HISTORISMS (19. gs. 2. puse)

Celtniecības uzdevums bija izveidot telpu modernās, industriālās pilsētas vajadzībām – kultūras iestādes (koncertzāles, teātri, muzeji), baznīcas, izglītības ēkas (skolas, tehnikumi), industriālās celtnes (rūpnīcas, dzelzceļu stacijas, tilti u. c.), dzīvojamās daudzstāvu ēkas. Atkarībā no ēkas funkcijas tika meklētas formas saikne ar vēsturiskajiem stiliem. Ēkām ir agrāko mākslas

periodu arhitektūras mākslinieciskā apdare, akcents tiek likts uz vēsturisko mantojumu. Iepriekšējo gadsimtu arhitektūras formas tika apvienotas ar jaunā laika plānošanas risinājumiem un pielāgotas modernās, industriālās pilsētas vajadzībām.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

HISTORISMS (19. gs. 2. puse)

• Mūra konstrukcijas
• Metāla (čuguna un dzelzs) karkasu sistēma un dzelzsbetons

• Eklektisms – mākslas stilu sintēze

• Sarkanais un dzeltenais ķieģelis, koks
• Akmens kalumi, betona un čuguna izstrādājumi

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

HISTORISMS (19. gs. 2. puse)

Tiek veidotas mūra konstrukcijas, sāk izmantot arī metāla (čuguna un dzelzs) karkasu sistēmu un dzelzsbetonu. Ēku apdarē bieži lietots sarkanais un dzeltenais ķieģelis, koks, akmens kalumi, betona un čuguna izstrādājumi. Ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem tiek kāpināta emocionālā noskaņa, kas atbilst celtnes saturam.

Eklektisms paredz dažādu pagātnes stilu savienošanu vienā ēkā. Šādi, piemēram, populārs bija apaļloka stils (Rundbogenstil). Tas apvienoja viduslaiku romānikas un klasicisma ēku formas, panākot majestātiskuma un racionālisma sintēzi. Eklektismam raksturīga piesātināta, vienmērīgā ritmā kārtota, ļoti detalizēta arhitektoniskā apdare.

Piemēram, neoromānikas, neogotikas un neobizantiešu stilā tika celtas baznīcas, kā tas bija viduslaikos. Mācību iestāžu arhitektūrā dominēja neorenesanses iezīmes, simbolizējot tiekšanos uz cilvēka visaptverošo attīstību, apgaismību. Savukārt neoklasicisma stilā tika celtas koncertzāles un teātri, iezīmējot to klasiskās tradīcijas u. tml.

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

HISTORISMS (19. gs. 2. puse)

NEOROMĀNIKA A. Voterhauss

NEOBAROKS Šarls garnjē

NEOGOTIKA Kārlis F. Šinkels

(1830–1905, Lielbritānija)

(1825–1898, Francija)

(1781–1841, Vācija)

Londonas Dabas vēstures muzejs, 1871–1881

Garnjē opera (arī Garnjē pils), 1861–1875

Frīdrihsverderas baznīca, 1824​–1831

Berlīne (Vācija)

Londona (Lielbritānija)

Parīze (Francija)

1/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

HISTORISMS (19. gs. 2. puse)

NEOGOTIKA Johans Daniels Felsko

NEOKLASICISMS LUDVIGS BONŠTETS

(1813—1902)

(1822–1885)

Rīgas Mazā ģilde, 1864–1866

Latvijas Nacionālā opera un balets, 1860–1863

Rīga (Latvija)

Rīga (Latvija)

2/2

REĀLISMS

(19. gs. vidus – 20. gs.)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

REĀLISMS (19. gs. 2. puse)

• Mākslas uzdevums – sabiedrības izglītošana caur sava laikmeta reālās dzīves atspoguļošanu
• Sociāls zemteksts
• Attēloja reālas un tipiskas vienkāršo cilvēku (strādnieku un zemnieku) dzīves situācijas, neizvairoties arī no nepatīkamiem dzīves aspektiem
• Atteicās no spēcīgās romantisma emocionalitātes un dramatisma
• Attīstās fotogrāfijas māksla

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

REĀLISMS (19. gs. 2. puse)

Reālisma mākslas mērķis bija sabiedrības izglītošana caur sava laikmeta reālās dzīves atspoguļošanu. Tā atsakās no dzīves idealizācijas un atklāj sava laika aktuālās sociālās problēmas, akcentējot strādnieku un zemnieku dzīvi un ikdienu. Mākslinieki atsakās no ilūziju un fantāziju pasaules, kā arī no spēcīgās romantisma emocionalitātes un dramatisma. Tā vietā

mākslinieki fokusējas uz vienkāršās tautas ikdienas dzīves estētiskajām vērtībām un aicina skatītājus paskatīties pašiem uz savu dzīvi, mudinot pārdomāt aktuālos procesus sabiedrībā, kurā dzīvo. Dominē sadzīves žanrs, ainavas un portreti.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

REĀLISMS (19. gs. 2. puse)

• Mīkstas, vieglas kontūras
• Skaidras, dabiskas formas
• Augsta reālisma pakāpe

• Atteikšanās no spilgtām krāsām
• Dominē siltās krāsas (dzeltena, brūna, pelēcīgi zilgana, zeltaini toņi)
• Izkliedēta gaisma

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

REĀLISMS (19. gs. 2. puse)

Dominējošais tēlotājmākslas veids šajā laikā ir glezniecība. Darbos tiek ieturēts reālistisks un objektīvs, līdzsvarots un mierīgs skatījums uz notikumiem, cilvēku dzīvēm un dabu. Dominē mierīgi, silti, dzelteni brūni, pelēcīgi, zeltaini toņi. Gaisma ir mērena, izkliedēta. Emocijas tiek atveidotas bez

pārspīlējuma. Emocionāla ietekme uz skatītāju tiek īstenota ne tik lielā mērā ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu palīdzību, kā ar vēstījuma tuvību un skaidrību tā laika skatītājam, izraisot empātiju.

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

REĀLISMS (19. gs. 2. puse)

Gistavs Kurbē

Ivans Kramskojs

Žans Fransuā Milē

(1819–1877, Francija)

(1837–1887, Krievija)

(1814–1875, Francija)

Skaistās īru meitenes Džo portrets, 1865Audekls, eļļa

Zemnieka portrets, 1868 Audekls, eļļa

Vārpu lasītājas, 1857 Audekls, eļļa

Orsē muzejs Parīze (Francija)

Nacionālais mākslas muzejs Stokholma (Zviedrija)

Nezināms

1/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

REĀLISMS (19. gs. 2. puse)

Nikolajs Bogdanovs-Beļskis

(1868–1945, Krievija)

Pie skolas durvīm, 1897 Audekls, eļļa

Valsts Krievu muzejs Sanktpēterburga (Krievija)

2/2

IMPRESIONISMS

(Aptuveni 1867 – 1886)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

IMPRESIONISMS (aptuveni 1867–1886)

• Parīzes pārbūve
• Urbanizācija un industrializācija
• Akadēmiskās mākslas tradīciju noliegšana
• Mākslinieku virsmērķis – tvert reālās dzīves mirkļus, šeit un tagad
• Japānas mākslas ietekme, krāsainie kokgriezumi (ukiyo-e)
• Plenērs
• Mākslas darbu saturs: acumirkļa iespaids, gaistošs mirklis, kustība, modernās pilsētas dzīve, ikdiena, dabas un pilsētas ainavas

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

IMPRESIONISMS (aptuveni 1867–1886)

Impresionisma mākslas aizsākums meklējams Francijā, kad Parīzes mākslinieki ar entuziasmu uzsāka gleznot 19. gs. 50.–70. gados atjaunoto Parīzi. Francijas pārbūve tika īstenota pēdējā Francijas monarha Napoleona III valdīšanas laikā. Vēl vairāk pilsētas veidols izmainījās pēc Parīzes aplenkuma Francijas-Prūsijas (Vācijas) kara (1870–1871) laikā, pēc kā dažām pilsētas

tagad. Atšķirībā no iepriekšējo laikmetu tradicionālajām mākslas tēmām, tādām kā reliģiskie un antīko mītu sižeti vai vēsturiskie notikumi, impresionisti gleznoja atjaunoto, modernizēto Parīzi un tās dzīvi – plašos bulvārus, publiskos dārzus un parkus, pilsētas iedzīvotāju ikdienu gan darba gaitās, gan arī brīvā laika izklaides brīžos – teātrī, koncertos, kafejnīcās u. c. Mākslinieki attīstīja prasmi

daļām bija nepieciešama liela mēroga rekonstrukcija. Impresionisms veidojās, kad Eiropā notika straujas politiskās, sociālās un tehnoloģiskās pārmaiņas – strauja industrializācija, mašinizētas lielražošanas sistēmas attīstība un straujš urbanizācijas process. Parīzes mākslinieki atteicās no iepriekšējo gadsimtu mākslas tradīcijām, saskatot mākslā jaunu mērķi – tvert reālās dzīves mirkļus šeit un

1/2

SATURS UN KONTEKSTS

IMPRESIONISMS (aptuveni 1867–1886)

gleznot brīvā dabā jeb plenērā, kad glezna tiek iesākta un pabeigta nevis mākslinieka studijā, bet brīvā dabā, jo uzmanības centrā bija gaisa un gaismas mijiedarbība. Impresionistu darbos manāma Japānas mākslas ietekme, it īpaši krāsaino “ukijoe” (ukiyo-e) jeb “peldošās (mainīgās) pasaules gleznu” žanra kokgriezumu mākslinieciskās iezīmes. Parīzes mākslinieki iepazinās ar Japānas grafiku,

Japānas mākslas kolekcionāriem Francijā.

pateicoties preču importam. Šie attēli bija uz iepakojumu materiāla, ko izmantoja porcelāna priekšmetu pārvadāšanai un ar laiku piesaistīja Eiropas mākslinieku un mākslas kolekcionāru interesi. Piemēram, zināms, ka Mērija Kasata (Mary Cassatt, 1844–1926) 1890. gadā apmeklēja Japānas grafikas izstādi Parīzē, savukārt Edgars Degā (Edgar Degas, 1834–1917) bija viens no pirmajiem

2/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

IMPRESIONISMS (1862–1892)

TĒLNIECĪBA

GLEZNIECĪBA

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

IMPRESIONISMS (aptuveni 1867–1886)

• Liela nozīme gaismas saspēlei
• Mirgojošas un atstarotas gaismas efekts

• Īsi, viegli un strauji otas triepieni
• Nepabeigtības iespaids, spontanitāte
• Formu sapludināšana
• Silto un vēso krāsu kontrasts
• Pieklusinātas krāsas
• Vieglas miglas efekts
• Asimetriska kompozīcija

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

IMPRESIONISMS (aptuveni 1867–1886)

Mākslinieki tvēra mirkli un galvenokārt koncentrējās uz sižetu, tiecoties atspoguļot konkrētā brīža atmosfēru, nevis precīzas objektu detaļas. Mākslinieki gleznoja īsiem, viegliem, straujiem otas triepieniem, tādēļ gleznās ir vērojama formu sapludināšana – mazākas detaļas netiek skaidri nošķirtas viena no otras. Līdz ar to impresionistu gleznām piemīt spontanitātes, skices vai nepabeigtības iespaids.

Gleznās tiek veidota daudzplānu kompozīcija. Tuvāk esošo objektu kontūras ir izteiktākas par tālāk esošo objektu kontūrām, un mainās krāsu intensitāte – jo tālāk objekts atrodas, jo blāvākas kļūst tā krāsa. Objektu izvietojums un vizuālo elementu līdzsvars veido asimetrisku gleznu kompozīciju.

Pārsvarā mākslinieki izvēlējās strādāt uz balta audekla ar eļļas vai pasteļkrāsām un ogli. Krāsas uz audekla tika jauktas pēc iespējas mazāk. Krāsu toņi ir pieklusināti un veido vieglas miglas efektu. Īpaša uzmanība tika pievērsta gaismas kustībai, tās saspēlei ar zemi, ūdeni un apkārtējiem objektiem, panākot mirdzošas un atstarojošas gaismas efektu ar silto un vēso krāsu kontrasta palīdzību.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

IMPRESIONISMS (aptuveni 1867–1886)

• Materiāli – bronza, māls, ģipsis, koks, vasks, tekstils u. c.
• Formu sapludināšana
• Eksperimenti ar padziļinājumiem un izciļņiem
• Neregulāra virsma (var būt redzami mākslinieka pirkstu nospiedumi)

• Laicīguma efekts skulptūrā
• Nepabeigtības iespaids
• Dinamisms, asimetrija

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

IMPRESIONISMS (aptuveni 1867–1886)

Tāpat kā glezniecībā arī impresionistu skulptūrai piemīt spontanitātes un nepabeigtības iespaids. Impresionisti eksperimentēja ar virsmas faktūrām, padziļinājumiem un izciļņiem, reti skulptūru virsmas tika atstātas gludas. Reizēm tika atstāti pat paša mākslinieka pirkstu nospiedumi. Autori izmantoja kā tradicionālus (bronzu, koku), tā arī jaunus materiālus –

panākts dinamisms, spontānas kustības efekts un dzīvīgums.

mālu un vasku. Piemēram, Edgars Degā (Edgar Degas, 1834–1917) savas skulptūras veidoja no vaska, kombinējot tās ar tekstilu. Tādā veidā mākslinieks izcēla laicīguma efektu skulptūrā, jo visi šie materiāli laika gaitā izzudīs. Skulptūrai ir neregulāra virsma, vērojama detaļu un formu sapludināšana – objekti netiek skaidri nošķirti viens no otra. Ar asimetrijas un gaismēnas palīdzību figūru pozās tiek

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

IMPRESIONISMS (aptuveni 1867–1886)

Edgars Degā

KLODS MONĒ

Eduārs Manē

(1834–1917, Francija)

(1840–1926, Francija)

(1832–1883, Francija)

Impresija. Saullēkts, ap 1872Audekls, eļļa

Baleta nodarbība, 1871–1874Audekls, eļļa

Laivošana, 1874Audekls, eļļa

Marmotāna Monē muzejs Parīze (Francija)

Orsē muzejs Parīze (Francija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

1/4

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

IMPRESIONISMS (aptuveni 1867–1886)

OGISTS RODĒNS

KLODS MONĒ

Edgars Degā

(1840–1917, Francija)

(1840–1926, Francija)

(1834–1917, Francija)

Dzelzceļa stacija Saint-Lazare: vilciena ierašanās, 1877Audekls, eļļa

Rozas Beretas maska, ap 1880–1882 Ģipsis

Mazā 14 gadīgā dejotāja (kopija no oriģinālās vaska skulptūras), 1880–1881 Bronza, zīds

Hārvardas mākslas muzejs Keimbridža (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

2/4

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

IMPRESIONISMS (aptuveni 1867–1886)

BERTA MORIZO

pjērs ogists renuārs

KLODS MONĒ

(1841–1895, Francija)

(1840–1926, Francija)

(1841–1919, Francija)

Saulespuķu pušķis, 1881Audekls, eļļa

Jauna sieviete ada, ap 1883 Audekls, eļļa

Divas jaunas meitenes pie klavierēm, 1892Audekls, eļļa

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

3/4

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

IMPRESIONISMS (aptuveni 1867–1886)

vilhelms purvītis

kamils pisaro

kamils pisaro

(1872–1945, latviešu mākslinieks)

(1830–1903, Francija)

(1830–1903, Francija)

Sieviete velk zeķi, 1895Audekls, eļļa

Rudens saule, ap 1909 Audekls, eļļa

Monmartras bulvāris ziemas rītā, 1897 Audekls, eļļa

Privātā kolekcija

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga (Latvija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

4/4

SIMBOLISMS

(1880–1910)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

SIMBOLISMS (1880–1910)

• Urbanizācija
• Industrializācija
• Reakcija uz valdošo racionālismu un materiālismu Eiropas kultūrā
• Mākslinieku virsmērķis – atklāt visdziļākos cilvēka dvēseles pārdzīvojumus
• Mākslas darbu saturs: eksistenciālās tēmas (mīlestība, nāve, bailes), mitoloģija, reliģija, alegorijas, melanholija (grūtsirdība, nomāktība)

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

SIMBOLISMS (1880–1910)

Simbolisms atspoguļoja franču dzejnieku pretošanos tradicionāli pieņemtajiem šabloniem un priekšnosacījumiem. Tā vietā rakstnieki gribēja aprakstīt īslaicīgas, cilvēka iekšējās dzīves un pieredzes radītas izjūtas, izraisīt skatītājā pārdomas par eksistences noslēpumiem. Simbolisms daļēji bija reakcija uz pieaugošo industrializāciju, urbanizāciju un zinātnes sasniegumiem,

simbolisma mākslas virsmērķi. Gleznu sižeti ir noslēpumainības un mistikas pilni. Katram objektam (priekšmetam, dzīvniekam, cilvēkiem u. c.) ir noteikta simboliska nozīme. Populārākās tēmas bija jūtas un emocijas, reliģija, okultisms, mīlestība, nāve, slimības, grēks un citas eksistenciālās tēmas.

ko mākslinieki redzēja sev apkārt. Simbolisms noraidīja šo jauno, materiālismā balstīto realitāti un aicināja slēpties sapņu un vīziju, spiritisma un mitoloģijas pasaulē. Simbolisti iestājās arī pret utilitāru mākslas pielietojumu un uzskatīja, ka mākslai nav jābūt saistītai ar ikdienas pieredzi, bet gan jāatklāj cilvēka dvēseles visdziļākos pārdzīvojumus, noskaņojumu un iespaidus, kas arī kļuva par

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SIMBOLISMS (1880–1910)

• Nav vienota stilistiska raksturojuma
• Formu un krāsu daudzveidība
• Formas, līniju, krāsas, faktūras lietojums simboliskā nozīmē, piemēram:
• krāsas: balta – tīrība, nevainība; melna – nožēla, nāve, bailes;
• faktūra: biezi, raupji otas triepieni – emociju dziļums, šausmas; viegli otas triepieni – miers, melanholija.

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SIMBOLISMS (1880–1910)

Simbolisma mākslas galvenais izteiksmes līdzeklis ir simbols. Simbolika ietver ne tikai atpazīstamas figūras un objektus, bet īpaša nozīme slēpjas arī aiz formām, līnijām, krāsām, faktūras un kompozīcijas, ko pielieto mākslinieks. Dažos mākslas darbos ir vērojama detaļu un krāsu bagātība, savukārt citos parādās bāls vai monohroms krāsojums un abstraktas

saistīti ar intensīvām emocijām vai kaislību; baltā krāsa iemieso tīrību, godbijību, dzimšanu, nevainību; savukārt melnā krāsa simbolizē noslēpumu un bailes, ļaunumu, skumjas, nožēlu, sēras un nāvi.

formas. Līdz ar to, simbolisma mākslas darbiem nevar sniegt vienotu stilistisko raksturojumu. Iepazīstot simbolisma mākslas darbu, katra tā detaļa var tikt uztverta kā atsevišķs simbols. Piemēram, ar krāsām mākslinieks galvenokārt vēlas panākt konkrētas emocijas vai kādas cilvēka dzīves pieredzes atspoguļojumu: sarkanā krāsa simbolizē mīlestību, karu, spēku un citus jēdzienus, kas

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

SIMBOLISMS (1880–1910)

SIMBOLISMS (1880–1910)

Georgs Frederiks Vats

GUSTAVS MORO

Odilons Redons

(1826–1898, Francija)

(1817–1904, Lielbritānija)

(1840–1916, Francija)

Cerība, 1886 Audekls, eļļa

Parka un nāves eņģelis, 1890 Audekls, eļļa

Bruņas, 1890 Ogle, krītiņš

Tate Londona (Lielbritānija)

Nacionālais Gistava Moro muzejs Parīze (Francija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

1/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

SIMBOLISMS (1880–1910)

SIMBOLISMS (1880–1910)

HUGO SIMBERGS

ARNOLDS BĒKLINS

janis rozentāls

(1873–1917, Somija)

(1866–1916, latviešu gleznotājs)

(1827–1901, Šveice, Itālija)

Mirušo dārzs, 1896Akvarelis, guaša

Mēris, ap 1898Panelis, tempera

Melna čūska miltus mala, 1903Audekls, eļļa

Ateneum Helsinki (Somija)

Bāzeles Mākslas muzejs Bāzele (Šveice)

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga (Latvija)

2/2

JŪGENDSTILS

(ap 1885–1914)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

JŪGENDSTILS (ap 1885–1914)

• Urbanizācija un industrializācija
• Dekoratīvā māksla (interjers, tekstils, u. c.)

• Masu kultūras attīstība
• Mākslinieku virsmērķis – modernizēt dizainu un izvairīties no vēsturiskajiem stiliem

• Japānas mākslas ietekme, krāsainie kokgriezumi (ukiyo-e)
• Mākslas darbu saturs: dabas ainavas, ziedu kompozīcijas, dzīvnieki, alegorijas, simboli, sievietes tēls (skaistuma simbols), modernā pilsētas dzīve, mitoloģiskie tēli, etnogrāfiskie motīvi

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

JŪGENDSTILS (ap 1885–1914)

Jūgendstils (Art Nouveau) uzplauka, kad Eiropā notika straujas politiskās, sociālās un tehnoloģiskās pārmaiņas – strauja industrializācija, mašinizētas lielražošanas sistēmas attīstība un urbanizācija, kad iedzīvotāji un ražotnes sāka koncentrēties lielpilsētās. Attīstījās masu kultūra un masu ražošana. Jūgendstils Eiropā bija visuresošs publiskajā telpā – dzelzceļa stacijās, veikalos, kafejnīcās u. c., galvenokārt

pildot dekoratīvo funkciju. To visplašāk izmantoja interjera dizainā, grafiskajā mākslā, mēbeļu dizainā, stikla mākslā, tekstilizstrādājumos, modē, keramikā, metālapstrādē un juvelierizstrādājumos. Mūsdienās jūgendstilu atpazīst pēc dabas poētisma un izsmalcinātiem sieviešu siluetiem (it īpaši rudmatēm plīvojošos tērpos), alegorijām un simboliskām figūrām. Bieži sastopami dabas motīvi.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

JŪGENDSTILS (ap 1885–1914)

arhitektūra

glezniecība

grafika

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

JŪGENDSTILS (ap 1885–1914)

• Vertikāla kompozīcija
• Vienkrāsains fons

• Gaišu toņu gamma (olīvzaļa, brūna, ceriņu violetā un zilā krāsa)
• Liektas, spirālveida līnijas
• Stilizētas lapu un ziedu formas
• Bagātīgs ornaments

• Vertikāla kompozīcija
• Vienkrāsains fons

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

JŪGENDSTILS (ap 1885–1914)

Jūgendstila izpausme dažādās grafikas disciplīnās bija daudz izteiktāka nekā glezniecības jomā. Pārsvarā tika veidoti plakāti un grāmatu ilustrācijas. Glezniecībā tika saglabāta jūgendstilam raksturīgā izsmalcinātība un tieksme uz jaunu dekoratīvo formu meklējumiem. Piemēram, Gustavs Klimts (Gustav Klimt, 1862–1918) savās gleznās izmantoja aplikācijas tehniku, kombinējot audeklā eļļas krāsas ar ļoti plānām zelta

izvietots virsraksts vai kodolīga rakstiska informācija. Galvenajiem attēla elementiem jābūt kontrastā ar apkārtējo vidi, tādēļ visbiežāk tiek atstāts vienkrāsains fons. Darbiem ir raksturīga gaišu toņu gamma, dominē olīvzaļa, brūna, ceriņu violetā un zilā krāsa. Gaismēnas tika atmestas, tā vietā apjoma iespaids panākts ar spilgtāku un blāvāku toņu piesātinājumu.

plāksnēm jeb lapiņzeltu un fliteriem – maziem, spīdīgiem dekoratīviem aksesuāriem. Jūgendstilu iedvesmojusi dabas pasaule – stilizētas lapu, ziedu, vīnogulāju formas, līdz ar to tam īpaši raksturīgas izliektas, vijīgas līnijas, bagātīgi ornamenti un skulpturālas formas arī, piemēram, arkas. Par iecienītu formu kļuva vertikāli izstiepti audekli. Plakātu un gleznu centrā ir skaidrs attēls, ap kuru

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

JŪGENDSTILS (ap 1885–1914)

• Karkasa konstrukcijas (metāls, dzelzsbetons)
• Ēkas apdare – koks, metāls, ķieģelis, keramika
• Vertikāls dalījums, asimetrija, neregulāri līniju ritmi
• Plaša arku un izliektu formu izmantošana, plūstošas ēkas silueta līnijas
• Akcentēti logi, durvis un erkeri
• Dekoratīvie elementi – ornamentālie ciļņi, gleznojumi, mozaīka, maskarons, sieviešu tēli, fantastiskas, mitoloģiskas būtnes, etnogrāfiskie motīvi, dabas motīvi – stilizētas lapu, ziedu, vīnogulāju formas, eksotisko augu un dzīvnieku atveidi

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

JŪGENDSTILS (ap 1885–1914)

Jūgendstila ēkās izmantotas karkasa konstrukcijas (metāls, dzelzsbetons). Ēkas apdarē izmantots koks, metāls, ķieģelis un keramika (glazētie podiņi). Logi un durvis jūgendstila ēkās tiek īpaši akcentētas. Logi ir lieli, plaši, apaļas formas, lai ienestu iekštelpās pēc iespējas vairāk gaismas. Stiklotie erkeri, noapaļotas logu formas un vitrāžas veido jūgendstilam raksturīgo apjomu plastiku.

fantastiskas, mitoloģiskas būtnes (pūķi, sfinksas) un etnogrāfiskie motīvi. Ēkām raksturīga gaišo krāsu saspēle kā fasādē, tā iekštelpās.

Jūgendstils caurvij visu ēku, vienlīdz bagātīgi dekorējot ēkas fasādi (eksterjeru) un arī iekšējo apdari (interjeru). Jūgendstilu iedvesmojusi dabas pasaule – stilizētas lapu, vīnogulāju formas –, līdz ar to tam īpaši raksturīgas izliektas, vijīgas līnijas, bagātīgi ornamenti un arī skulpturālas formas, piemēram, arkas. Fasādēs saskatāmi neskaitāmi skulpturālie ciļņi – smejošas vai kliedzošas maskas (maskaroni), sieviešu silueti,

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

JŪGENDSTILS (1885–1914)

ALFONSS MUHA

TEOFILS ŠTEINLENS

GUSTAVS KLIMTS

(1860–1939, Čehija)

(1862–1918, Austrija)

(1859–1923, Šveice, Francija)

Skulptūras alegorija, 1889 Kartons, zīmulis, akvarelis

Plakāts Viktorijas Sardū filmai “Gismonda” ar Sāru Bernāru galvenajā lomā Parīzes Renesanses teātrī, 1894 Litogrāfija

Rodolfa Salisa turneja “Melnais kaķis”, 1896Litogrāfija

Lietišķās mākslas muzejs Vīne (Austrija)

Privātā kolekcija

Zimmerli mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

1/3

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

JŪGENDSTILS (ap 1885–1914)

EIŽENS GRASSETS

GUSTAVS KLIMTS

Janis Rozentāls

(1845–1917, Šveice, Francija)

(1866–1916, latviešu gleznotājs)

(1862–1918, Austrija)

Juvilierizstrādājuma dizains, n. d. Akvarelis

Judīte un Holoferna galva, 1901 Audekls, eļļa

Princese ar pērtiķi, 1913

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga (Latvija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Belvederes mākslas muzejs Vīne (Austrija)

2/3

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

JŪGENDSTILS (ap 1885–1914)

KONSTANSTĪNS PĒKŠĒNS

ANTONIO GAUDI

MIHAILS EIZENŠTEINS

(1859–1928, Rīga)

(1867–1920, strādāja Rīgā)

(1852–1926, strādāja Barselonā)

Īres nams Elizabetes ielā 10a, 1903

EIŽENS LAUBE

Batļjo māja, 1904–1907

(1880–1967, Rīga)

Īres nams Alberta ielā 12, 1903

Rīga (Latvija)

Barselona (Spānija)

Rīga (Latvija)

3/3

POSTIMPRESIONISMS

(1886–1905)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

POSTIMPRESIONISMS (1886–1905)

• Mākslas tradīciju noliegšana, t. sk. impresionisma māksliniecisko ierobežojumu noraidīšana
• Mākslas virsmērķis – neatkarīga mākslinieciskā stila meklējumi mākslinieka emociju paušanai
• Mākslas darbu saturs: modernās pilsētas dzīve, dabas ainavas, ikdienas dzīve, mākslinieka zemapziņa un pasaule, kurā dzīvoja mākslinieks

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

POSTIMPRESIONISMS (1886–1905)

Par mākslas darbu objektiem galvenokārt kļuva modernās pilsētas un tās sabiedrības ikdienas un arī dabas ainavas. Atšķirībā no impresionistiem postimpresionisma mākslas mērķis nebija attēlot pasauli tādu, kāda tā ir. Tā vietā mākslinieki tiecās vairāk uzsvērt simbolismu un nodot vēstījumu no paša mākslinieka zemapziņas. Postimpresionisma mākslinieki noraidīja impresionisma

mākslinieciskos ierobežojumus – noteiktu krāsu, formas un gaismas attēlošanas prasības. Par mākslas virsmērķi postimpresionisti izvirzīja neatkarīgus mākslinieciskā stila meklējumus emociju paušanai, brīvus no jebkādiem tematiskiem, formas vai krāsas nosacījumiem.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

POSTIMPRESIONISMS (1886–1905)

• Mākslinieka subjektīva krāsu un formu uztvere
• Objektu formas var būt deformētas vai vienkāršotas

• Liektas līnijas
• Biezas, smagnējas kontūras
• Spilgtas, tīras krāsas

• Biezi, spontāni otas triepieni veido nelīdzenu virsmu (impasto paņēmiens)

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

POSTIMPRESIONISMS (1886–1905)

Līdzīgi kā impresionismā arī postimpresionismā kopējais gleznas iespaids un atmosfēra ir svarīgāka par detaļām, tādēļ gleznās ir vērojama formu fragmentācija un formu sapludināšana – mazākas detaļas netiek skaidri nošķirtas viena no otras. Mākslinieki mēdz deformēt tradicionālās objektu formas izteiksmīgākam efektam, bieži vien ar ietvertu simbolisko jēgu.

Mākslinieku darbos redzami biezi otas triepieni, un krāsas uzklāšanas virziens (impasto paņēmiens), veidojot tekstūru.

Postimpresionistu gleznām raksturīgs spilgts kolorīts, mākslinieka subjektīva attēlošanas maniere – krāsu izmantojums un objektu formas. Formas var būt deformētas vai vienkāršotas, līnijas var būt liektas vai arī ģeometriskās formas akcentējošas. Savukārt krāsas ir daudzveidīgas, mēdz būt arī nedabiskas.

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

POSTIMPRESIONISMS (1886–1905)

VINsENTS VAN GOGS

VINsENTS VAN GOGS

VINsENTS VAN GOGS

(1853–1890, Nīderlande)

(1853–1890, Nīderlande)

(1853–1890, Nīderlande)

Zvaigžņotā nakts, 1889Audekls, eļļa

Vāze ar piecpadsmit saulespuķēm, 1888 Audekls, eļļa

Kurpes, 1888 Audekls, eļļa

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Modernās mākslas muzejs (MoMA), Ņujorka (ASV)

Nacionālā galerija Londona (Lielbritānija)

1/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

POSTIMPRESIONISMS (1886–1905)

Pols Gogēns

Pols sezans

Pols sezans

(1848–1903, Francija)

(1839–1906, Francija)

(1839–1906, Francija)

Siesta, ap 1892–1894Audekls, eļļa

Māja ar saplaisātām sienām, 1892–1894 Audekls, eļļa

Kāršu spēlētāji, 1890–1892 Audekls, eļļa

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

2/2

FOVISMS

(1904–1907)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

FOVISMS (1904–1907)

• Mākslas tradīciju noliegšana, t. sk. impresionisma māksliniecisko ierobežojumu noraidīšana
• Avangarda māksla
• Mākslas darbu saturs: modernās pilsētas dzīve, ainavas – svētki, saulrieti, promenāde u. c., portreti, objekti un notikumi ar intensīvām krāsām vai noskaņojumu

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

FOVISMS (1904–1907)

Fovisms bija pirmā avangarda mākslas kustība, kura uzplauka Francijā 20. gs. sākumā. Fovistu spontānā, subjektīvā reakcija uz dabu un notikumiem tika izteikta drosmīgos otas triepienos un spilgtās, nesajauktās krāsās, kuras reizēm tika klātas tieši no krāsu tūbiņas. Jaunieviestās tehnikas dēļ mākslinieku grupa tika nosaukta par les fauves, kas tulkojumā no franču valodas

dabiskas krāsas.

nozīmē savvaļas zvēri. Mākslinieki galvenokārt gleznoja ainavas un portretus. Fovisti meklēja vietas un tvēra ikdienas dzīves momentus, kuros parādās intensīvas krāsas un emocijas, piemēram, promenāde pie jūras, svētki, saulriets u. c. Ar krāsu palīdzību mākslinieki attēloja personīgo noskaņojumu un emocionālo reakciju uz pieredzēto, nevis tiecās atdarināt reālas,

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

FOVISMS (1904–1907)

• Ģeometriski neprecīzas, vienkāršotas formas
• Plaši krāsu laukumi

• Biezi otas triepieni
• Spilgtas, tīras un intensīvas krāsas

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

FOVISMS (1904–1907)

Ar krāsu palīdzību mākslinieki attēloja personīgo noskaņojumu un emocionālo reakciju uz pieredzēto, nevis tiecās atdarināt reālas, dabiskas krāsas. Fovisti reti atveidoja patiesas, reālitātē redzamās krāsas un ļāvās personīgai krāsu uztverei. Piemēram, rozā un sarkanā krāsa var tikt izmantota, lai attēlotu kalnus un zemi. Arī ēnas efekts tiek panākts

ar tīro krāsu kombinācijām, nostatot komplementārās jeb pretkrāsas vienu pret otru. Gleznās manāmi biezi otas triepieni, kas piešķir mākslas darbiem tekstūru. Mākslinieki gleznoja ar nesajauktām krāsām, un klāja tās plašos laukumos. Eļļas krāsa varēja tikt izspiesta tieši no tūbiņas, savukārt akvareļkrāsai ļāva notecēt un slīdēt pa audeklu.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

FOVISMS (1904–1907)

Ar krāsu palīdzību mākslinieki attēloja personīgo noskaņojumu un emocionālo reakciju uz pieredzēto, nevis tiecās atdarināt reālas, dabiskas krāsas. Viņi reti atveidoja patiesas, reālitātē redzamās krāsas un ļāvās personīgai krāsu uztverei. Piemēram, rozā un sarkanā krāsa var tikt izmantota, lai attēlotu kalnus un zemi. Arī ēnas efekts tiek panāktas

ar tīro krāsu kombinācijām, nostatot komplementārās jeb pretkrāsas vienu pret otru. Gleznās manāmi biezi otas triepieni, kas piešķir mākslas darbiem faktūru. Mākslinieki gleznoja ar nesajauktām krāsām, un klāja tās plašos laukumos. Eļļas krāsa varēja tikt izspiesta tieši no tūbiņas, savukārt akvareļos krāsai ļāva notecēt un slīdēt pa audeklu. Līdz ar to objektu formas kļūst vienkāršotas un ģeometriski neprecīzas.

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

FOVISMS (1904–1907)

Andrē Derēns

Anrī Matiss

Moriss Vlaminks

(1880–1954, Francija)

(1869–1954, Francija)

(1876–1958, Francija)

Matisa portrets, 1905Audekls, eļļa

Sieviete ar cepuri, 1905 Audekls, eļļa

Dārznieks, 1904 Audekls, eļļa

Privātā kolekcija

Privātā kolekcija

San Francisco Museum of Modern Art San Francisco (ASV)

1/1

EKSPRESIONISMS

(Aptuveni 1905–1920)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

EKSPRESIONISMS (aptuveni 1905–1920)

• Industrializācija
• Pirmais pasaules karš (1914–1918)
• Mākslas tradīciju noliegšana, t. sk. impresionisma māksliniecisko ierobežojumu noraidīšana
• Avangarda māksla
• Mākslas darbu saturs: modernās pilsētas sabiedrība, karš, pēckara politika, eksistenciālās tēmas, karikatūra, satīra, mākslinieka emocionālā trauksme

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

EKSPRESIONISMS (aptuveni 1905–1920)

Ekspresionisms aizsākās, kad Eiropā notika straujas politiskās, sociālās un tehnoloģiskās pārmaiņas – strauja industrializācija, mašinizētas lielražošanas sistēmas attīstība un urbanizācija, kad iedzīvotāji un ražotnes sāka koncentrēties lielpilsētās, attīstījās masu kultūra un masu ražošana. Ekspresionisma mākslinieki piedzīvoja Pirmā pasaules kara traģiskos notikumus.

māksla, kas noliedza iepriekšējo mākslas periodu tradīcijas, tajā skaitā arī impresionisma mākslas mērķi un māksliniecisko izteiksmes veidu, kritizējot tā pārāk objektīvo skatījumu un izteiksmi. Ekspresionisti tiecās attēlot nevis objektīvu realitāti, bet gan savas personīgās emocijas un reakciju uz notikumiem un izraisīt emociju viļņus arī skatītājā.

Daži mākslinieki iesaistījās aktīvajā dienestā, daži izvairījās no frontes līnijām, brīvprātīgi iesaistoties medicīnas korpusā. Līdz ar to ekspresionisma noslēguma periodā mākslā saskatāmi pesimisma piesātināti motīvi par kara šausmām, iznīcību, haotisko pēckara politiku, aktualizējās eksistenciāla un reliģiska rakstura tēmas, jūtama emocionāla trauksme. Ekspresionisms ir avangarda

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

EKSPRESIONISMS (aptuveni 1905–1920)

• Subjektīva krāsu uztvere
• Krāsu un formu lietojums ir emocionāls un simbolisks
• Spēcīgi kontrasti, spilgtas krāsas
• Liektas līnijas
• Spēcīgas, smagnējas kontūras
• Vienkāršotas formas
• Deformētas (iegarenas) formas

• Biezi otas triepieni

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

EKSPRESIONISMS (aptuveni 1905–1920)

Emīls nolde

Francs Marks

EDVARDS MUNKS

(1867–1956, Vācija, Dānija)

(1863–1944, Norvēģija)

(1880–1916, Vācija)

Maska. Klusā daba III, 1911Audekls, eļļa

Zilais zirgs I, 1911 Audekls, eļļa

Trauksme, 1894 Audekls, eļļa

Munka muzejs Oslo (Norvēģija)

The Nelson-Atkins Museum of Art Kanzasa (USA)

Lenbachhaus Minhene (Vācija)

1/3

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

EKSPRESIONISMS (aptuveni 1905–1920)

Oskars Kokoška

Ernsts Ludvigs Kirhners

Marianne fon Verefkina

(1886–1980, Austrija)

(1860-1938, Krievija, Šveice)

(1880–1938, Vācija, Šveice)

Jaunas meitenes portrets, ap 1913Audekls, eļļa

Ēnas pārdošana, 1915 Kokgriezums

Traģiskā noskaņa, 1910 Tempera, papīrs, panelis

Municipal Museum of Modern Art Askona (Šveice)

Privātā kolekcija

Kunstmuseum Basel Bāzele (Šveice)

2/3

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

EKSPRESIONISMS (aptuveni 1905–1920)

Amedeo Modiljāni

jēkabs kazaks

jāzeps grosvalds

(1895–1920, latviešu mākslinieks)

(1891-1920, latviešu mākslinieks)

(1884–1920, Itālija)

Meitene jūrnieka kreklā, 1918 Audekls, eļļa

Bēgļi, 1917Audekls, eļļa

Vecais bēglis, 1917 Audekls, eļļa

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga (Latvija)

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga (Latvija)

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

3/3

KUBISMS

(1907–1914)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

KUBISMS (1907–1914)

• Avangarda māksla
• Industrializācija
• Objektu struktūras pētīšana
• Mākslas darbu saturs: sadzīves priekšmeti, ainavas, portreti – dzejnieki, rakstnieki, sievietes u. c., klusās dabas kompozīcijas – mūzikas instrumenti, trauki, augļi u. c.

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

KUBISMS (1907–1914)

Kubisms veidojās, kad Eiropā notika straujas politiskās, sociālās un tehnoloģiskās pārmaiņas – strauja industrializācija, mašinizētas lielražošanas sistēmas attīstība un urbanizācija, kad iedzīvotāji un ražotnes sāka koncentrēties lielpilsētās, attīstījās masu kultūra un masu ražošana. Kubisms ir avangarda mākslas virziens, kas noraidīja iepriekšējo mākslas periodu tradīcijas, to naturālistiskās formas un meklēja jaunus

Kubisti atveidoja nevis reālu objektu izskatu, bet pievērsās to struktūras pētīšanai. Vizuālās formas tika sadalītas fragmentos, no kuriem pēc tam tika veidota jauna struktūra. Mākslinieki attēloja dabas un pilsētas ainavas, portretus, tomēr īpaši bieži tika gleznota klusā daba, attēlojot augļus un dažādus sadzīves priekšmetus – mūzikas instrumentus, traukus u. c.

izteiksmes līdzekļus. Piemēram, Pablo Pikaso (Pablo Picasso, 1881–1973) iedvesmojās no Āfrikas cilšu maskām, vienkāršojot un stilizējot cilvēka ķermeņa atveidojumu. Kubistu formas un perspektīvas izvēlē ir saskatāma līdzība ar postimpresionisma mākslinieka Pola Sezāna (Paul Cezanne, 1839–1906) vēlāka posma ainavām, vienkāršojot objektu formas līdz ģeometriskām figūrām.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KUBISMS (1907–1914)

TĒLNIECĪBA

GLEZNIECĪBA

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KUBISMS (1907–1914)

• Krusteniskas plaknes un līnijas
• Formas šķeltas ģeometriskos elementos
• Asi iezīmētas figūras
• Fragmentācija
• Attēlo objektus no vairākās perspektīvām
• Bieži sastopama kolāžas tehnika
• Analītiskais kubisms
• Sintētiskais kubisms

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KUBISMS (1907–1914)

Mākslinieki galvenokārt darbojās ar formu. Tās tiek šķeltas ģeometriskos elementos (kubos, sfērās, cilindros un konusos). Tiek veidotas savstarpēji pārklātas, krusteniskas plakņu kompozīcijas, kas pavērš skatu uz objektu no vairākiem skatupunktiem vienā plaknē. Analītiskā kubisma darbi sastāv no vairākām plaknēm un līnijām klusinātos melnās, pelēkās un dzeltenās krāsas

un savienojot tos ar krāsas laukumiem vai ogles līnijām.

toņos. Mākslinieki veidoja oriģinālas faktūras, eļļas krāsai pievienojot smiltis, lai panāktu izteiktāku apjoma efektu. Eļļas krāsa zaudē lielu daļu no sava spīduma un iegūst citu tekstūru. Savukārt sintētisko kubismu raksturo vienkāršākas formas un košākas krāsas, bieži izmantota kolāžas tehnika. Darbi varēja tikt veidoti no dažādiem materiāliem, uz audekla uzlīmējot avīzes, tapetes vai auduma gabalus

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KUBISMS (1907–1914)

• Stājtēniecība un asemblāža
• Materiāli – bronza, ģipsis, kartons, audums, sadzīves priekšmeti
• Formu vienkāršošana
• Asi iezīmētas ģeometriskās figūras
• Formu sapludināšana
• Formas šķeltas ģeometriskos elementos
• Smagnēja monumentalitāte

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KUBISMS (1907–1914)

Jauns skulptūras veids, ko ieviesa kubisti ir klusās dabas trīsdimensiju kolāžas jeb asemblāžas, kuras bija domātas piestiprināšanai pie sienas. Savukārt stājskulptūrā dominē abstraktas figūras un alegorijas. Tāpat kā glezniecībā arī kubistu skulptūrai raksturīga objektu šķelšana ģeometriskās formās un eksperimenti ar virsmu, padziļinājumiem un izciļņiem.

Virsmas dažādību mākslinieki panāk ar kolāžas tehniku, apvienojot dažādus materiālus vienā kompozīcijā. Mākslinieki izmanto kā tradicionālus (bronzu, koku), tā arī vienkāršus, lētus materiālus – audumu, metālu, kartonu u. c. Skulptūrām raksturīga detaļu un formu sapludināšana un pārvēršana pamata ģeometriskos elementos (kubos, sfērās, cilindros un konusos).

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

KUBISMS (1907–1914)

Žoržs Braks

Pablo Pikaso

Aleksandrs Arhipenko

(1882–1963, Francija)

(1887–1964, Ukraina, ASV)

(1881–1973, Spānija)

Klusā daba ar ģitāru, 1919Audekls, eļļa

Aviņonas meitenes, 1907 Audekls, eļļa

Cīņa jeb bokseri, 1914 Bronza

Milwaukee Art Museum Milvoki (ASV)

Privātā kolekcija

Modernās mākslas muzejs (MoMA), Ņujorka (ASV)

1/3

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

KUBISMS (1907–1914)

huans griss

Pablo Pikaso

Pablo Pikaso

(1887–1927, Spānija)

(1881–1973, Spānija)

(1881–1973, Spānija)

Vīrietis kafejnīcā, 1912Audekls, eļļa

Vijole, 1913 Kartons, eļļa, ogle, avīzes

Ambruāza Volāra portrets, 1910 Audekls, eļļa

Puškina muzejs Maskava (Krievija)

Filadefijas mākslas muzejs Filadelfija (ASV)

Nezināms

2/3

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

KUBISMS (1907–1914)

aleksandra beļcova

ROMANS SUTA

(1892–1981, PSRS – Ukraina, Latvija)

(1896–1944, latviešu mākslinieks)

1922. – 1930. gados gleznoja kubisma stilā. Darbi – “Sieviete ar ģitāru” (1923), “Klusā daba ar trīsstūra lineālu” (1924). Mākslinieciski apgleznots porcelāns.

Gleznoja klusās dabas, ainavas, portretus un kubistiskas kompozīcijas. Mākslinieciski apgleznots porcelāns.

3/3

FUTŪRISMS

(1909–1944)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

FUTŪRISMS (1909–1944)

• Industrializācija
• Pirmais pasaules karš (1914–1918)
• Slavināja tehnikas progresu, militārismu un uzskatīja, ka pārmaiņas sabiedrībā ir panākamas, noārdot vecās sistēmas un agrākās tradīcijas
• Māksla ciešā saistībā ar politiku
• Avangarda māksla
• Mākslas darbu saturs: modernā pilsēta, metropole, ātrums un kustība, tehniskais progress, militārisms, patriotisms, militāra tehnika

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

FUTŪRISMS (1909–1944)

Futūrisms veidojās, kad Eiropā notika straujas politiskās, sociālās un tehnoloģiskās pārmaiņas – strauja industrializācija, mašinizētas lielražošanas sistēmas attīstība un urbanizācija, kad iedzīvotāji un ražotnes sāka koncentrēties lielpilsētās, attīstījās masu kultūra un masu ražošana. Futūrisma mākslinieki piedzīvoja Pirmā pasaules kara notikumus, un pirms kara pievērsās arī kara

Kā mākslas objektu mākslinieki izvēlējās ātrumā braucošas mašīnas, vilcienus, sacīkšu riteņbraucējus, lidmašīnas u. c.

tehnikas un idejas slavināšanai. Māksla atradās ciešā saistībā ar politiku. Futūrisma mākslinieku misijas paziņojums jeb manifests sludināja, ka mākslai vajadzētu nojaukt un noliegt savu pagātni un svinēt ātruma un mehāniskās enerģijas priekus, “ātruma skaistumu”, arī militārismu, patriotismu. Futūrisma mākslas mērķis ir modernās pasaules ātruma, enerģijas un mehāniskā spēka slavināšana.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

FUTŪRISMS (1909–1944)

• Šķeltas, fragmentētas formas
• Ģeometriski elementi

• Asi leņķi
• Secīgas kustības fāzes, kas pārklājas, radot kustības (pārvietošanas, ātruma) efektu
• Kompozīcijā krusteniskas plaknes
• Dominē vēsie toņi – violeta un zila krāsa, piešķirot metālisku nokrāsu
• Akcentēts gaismas avots – oranža, dzeltena krāsa

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

FUTŪRISMS (1909–1944)

Futūrismā nav reālistisku ainavu, bet gan dinamiskas (kustīgas), reizēm abstraktas kompozīcijas, kuras tiek veidotas no savstarpēji pārklātām plaknēm.Darbos redzama kubismam raksturīgā formu fragmentācija, asi leņķi un objektu šķelšana ģeometriskos elementos. Futūristi izmantoja asus leņķus un spēcīgas līnijas, lai panāktu gaismas un ātruma efektu.

Futūristi darbos pauda ideju par modernās dzīves dinamismu un enerģiju. Lai panāktu kustības efektu, mākslinieki dublēja mākslas objekta detaļas. Piemēram, lai attēlotu auļojošu zirgu vai skrienošu suni, tos zīmēja ar vairākām kājām. Mākslinieki izvēlās vēsus toņus, piemēram, zilu, violetu un zaļu, lai panāktu metāliskas krāsas efektu, kas atspoguļotu jauno tehnoloģiju un izgudrojumu laikmetu.

Svarīgs elements ir gaisma, piemēram, laternu vai bāku lukturu gaismas stari, kuri tiek akcentēti ar spilgti oranžu un dzeltenu krāsu.

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

FUTŪRISMS (1909–1944)

Džakomo Balla

Džino Severini

Umberto Bočoni

(1871–1958, Itālija)

(1882–1916, Itālija)

(1883–1966, Itālija, Francija)

Igora Stravinska skice baletam: Uguņošana, 1915Audekls, eļļa

Bruņuvilciens darbībā, 1915 Audekls, eļļa

Telpiskās kontinuitātes unikālās formas, 1913 Bronza

Metropoles mākslas muzejs Ņujorka (ASV)

Nezināms

Modernās mākslas muzejs (MoMA), Ņujorka (ASV)

1/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

FUTŪRISMS (1909–1944)

Alfredo Ambrosi

Karlo Karra

Umberto Bočoni

(1901–1945, Itālija)

(1882–1916, Itālija)

(1881–1966, Itālija)

Aviatora Musolīni portrets, 1930

Sarkanais jātnieks, 1913 Audekls, eļļa

Ielas stiprās puses, 1911 Audekls, eļļa

Bāzeles mākslas muzejs Bāzele (Šveice)

Privātā kolekcija

Nezināms

2/2

ABSTRAKCIONISMS

(no 1910. gada)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

ABSTRAKCIONISMS (no 1910. gada)

• Avangarda māksla
• No vienas puses – racionalitātes un kārtības meklējumi, bet no otras – pilnīga brīvība un spontāna mākslinieka emociju izpausme
• Mākslas darbu saturs: mākslinieka emocijas, apziņas un zemapziņas pasaule

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

ABSTRAKCIONISMS (no 1910. gada)

Abstrakcionisms noraida reālistisku apkārtējās pasaules atveidojumu. Mākslas darbs saucams par abstraktu tad, ja tajā nav atpazīstams itin nekas no realitātes, no objektiem, kurus redzam ikdienā. Tā vietā mākslinieki ataino personīgās emocijas, pieredzi, savas apziņas un zemapziņas pasauli caur līnijām, formām un krāsām; racionālajām abstrakcionisma formām – loģiski strukturētas

No vienas puses, tie ir racionalitātes un kārtības meklējumi, savukārt no otras puses tā ir pilnīga brīvība un spontāna mākslinieka emociju izpausme.

ģeometrisko formu kompozīcijas.No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka uz audekla ir haotisku līniju, figūru un plankumu salikums. Tomēr papētot tuvāk, kļūst skaidrs, ka mākslinieks radījis kompozīciju, kas veidota, lai skatītājā radītu noteiktas domas vai noskaņas. Abstraktajā mākslā galvenokārt ir vērojamas divas pamatidejas.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ABSTRAKCIONISMS (no 1910. gada)

• Ģeometriskais abstrakcionisms – asi leņķi, ģeometriskas formas, ritmiskas vertikālas un horizontālas līnijas, plakana faktūra u. c.
• Ekspresīvais jeb liriskais, saukts arī par abstrakto ekspresionismu – plūstošas līnijas un liriska noskaņa
• Tašisms – bezformīgi, spontāni krāsas traipi, izpludināti vai izšļakstīti uz audekla
• Kompozīcijā dominē krusteniskas plaknes
• Vizuālajām formām nav nekādas atbilstības realitātes attēlojumam
• Tīras un intensīvas krāsas, spilgts kolorīts

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ABSTRAKCIONISMS (no 1910. gada)

Abstrakcionisma mākslas darbiem grūti sniegt vienotu stilistisko raksturojumu. Vienojošais ir vienīgi tas, ka mākslas darbu kompozīciju veido krāsu laukumi un līnijas bez jebkādiem atpazīstamu realitātes objektu attēlojumiem. Mākslinieki izmanto košas krāsas, par pamatkrāsām visbiežāk izvēloties primārās – sarkanu, zilu un dzeltenu. Savukārt attiecībā uz formu

• tašisms – bezformīgi, spontāni krāsas traipi, izpludināti vai izšļakstīti uz audekla.

Faktūra un tekstūra abstrakcionisma mākslā ir svarīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis. Daļa mākslinieku pielieto impasto paņēmienu, klājot krāsas biezā slānī un atstājot acīmredzamas mākslinieka zīmes jeb pēdas, piemēram, otu triepienu un to virzienu.

abstraktā māksla dalās dažādos virzienos, no tiem izteiktākie:

• ģeometriskais abstrakcionisms – asi leņķi, ģeometriskas formas, ritmiskas vertikālas un horizontālas līnijas, plakana faktūra u. c.;
• ekspresīvais jeb liriskais, saukts arī par abstrakto ekspresionismu – plūstošas līnijas un liriska noskaņa;

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

ABSTRAKCIONISMS (no 1910. gada)

Līdz ar to impasto vairāk koncentrē skatītāja uzmanību uz gleznošanas procesu, atklājot mākslinieka personību un individuālo tehniku, piemēram, kā tas ir vērojams Džeksona Polloka (Jackson Pollock, 1912–1956) darbos. Savukārt impasto pretstats ir plakana virsma, kas novirza uzmanību no mākslas darba tapšanas procesa un rosina skatītāju pārdomāt citus elementus, piemēram, krāsu, virsmu un telpu, kā tas ir

Kazimira Maļēviča (Kazimir Malevich, 1879–1935) un Pīta Mondriāna (Piet Mondrian, 1872–1944) darbos.

2/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

ABSTRAKCIONISMS (no 1910. gada)

Vasilijs Kandinskis

FRANCISS PIKABIA

džeksons polloks

(1866–1944, Krievija)

(1912–1956, ASV)

(1879–1953, Francija)

Mākslas studijas stāvs, ko izmantoja Džeksons Polloks studiju centrā Springsā, Ņujorkā, 1946–1953

Uz baltā II, 1923Audekls, eļļa

Lozanna Abstract, ap 1918 Kartons, eļļa

Georges Pompidou Center Parīze (Francija)

Privātā kolekcija

1/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

ABSTRAKCIONISMS (no 1910. gada)

marks rotko

(1903–1970, ASV, dzimis Daugavpilī)

Latvijas izcelsmes amerikāņu gleznotājs, abstraktā ekspresionisma un krāsu lauku gleznošanas tehnikas aizsācējs.

2/2

DADAISMS

(1916 – aptuveni 1924)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

DADAISMS (1916 – aptuveni 1924)

• Avangarda māksla
• Pirmais pasaules karš (1914–1918)
• Konceptuālā māksla
• Antimāksla
• Mākslas darbu saturs: protests pret karu, kara zvērības, izmisums, šausmas, kara laika sabiedrības kritika, antiestētisms, cinisms, iracionalitāte, nihilisms

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

DADAISMS (1916 – aptuveni 1924)

Dadaisms ir avangarda mākslas kustība, kas radās Pirmā pasaules kara laikā (1914–1918). Dadaisms būtībā bija pretkara kustība, mākslinieciska sacelšanās un protests pret karu slavinošās sabiedrības uzskatiem. Dadaisms bija pirmā konceptuālās mākslas kustība, kas koncentrējās nevis uz tādu mākslas darbu radīšanu, uz kuriem būtu patīkami skatīties, bet gan

aktualizēja daudz strīdīgu jautājumu par sabiedrību, mākslinieka lomu un mākslas mērķi caur tam laikam šokējošiem izteiksmes veidiem. Dadaistu darbi izraisīja daudz strīdu par to, ko var saukt par mākslu.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

DADAISMS (1916 – aptuveni 1924)

• Mākslas mediji un tehnika – kolāža, fotomontāža, ready-made, asemblāža
• Materiāli – avīžu izgriezumi, fotogrāfiju fragmenti, sadzīves priekšmeti u. c.
• Fragmentāra kompozīcija
• Eksperimenti ar kompozīciju, perspektīvu un netradicionāliem priekšmetiem mākslā

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

DADAISMS (1916 – aptuveni 1924)

Dadaisma mākslinieciskajā jaunradē galvenā tehnika bija kolāža. Dadaisti uzskatīja, ka šāds izteiksmes veids vislabāk atspoguļo sabiedrībā valdošo nekārtību un haosu. Mākslinieki veidoja kompozīcijas no avīžu izgriezumiem un pēc nejaušības principa izkārtotiem tekstu fragmentiem. Dadaisti bija tie, kuri izgudroja fotomontāžu.

• asemblāža – skulptūras, kas tika konstruēta no dažādiem sadzīves priekšmetiem, veidojot trīsdimensiju kolāžu.

Tēlniecībā kā mākslinieciskus objektus dadaisti izmantoja lietas, kuras tradicionāli nebija iespējams aplūkot kā mākslas darbus, piemēram, velosipēda riteni, saplīsušas pudeles, saplaisājušas mēbeles un dažādus citus sadzīves priekšmetus. Dadaismā var izšķirt divu veidu skulptūras:

• ready-made – ikdienišķi priekšmeti, kuri var tikt pasniegti kā mākslas darbs bez īpašām mākslinieka manipulācijām;

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

DADAISMS (1916 – aptuveni 1924)

Hanna Heha

Georgs Gross

Marsels Dišāns

(1889–1978, Vācija)

(1886–1966, Francija, Vācija)

(1893–1959, Vācija, ASV)

Griezums ar virtuves nazi caur Veimāras Republikas alus vēderu, 1919Kolāža, papīrs

Sabiedrības upuris, 1919 Kolāža, papīrs

Strūklaka, 1917 Ready-made

Tate Londona (Lielbritānija)

Nacionālā galerija Berlīne (Vācija)

Modernās mākslas muzejs (MoMA), Ņujorka (ASV)

1/1

SIRREĀLISMS

(1924–1966)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

SIRREĀLISMS (1924–1966)

• Pirmais pasaules karš (1914–1918)
• Otrais pasaules karš (1939–1945)
• Zigmunda Freida teorijas
• Mākslas darbu saturs: kara metaforas, zemapziņas tēli, sapņi, fantāzijas un halucinācijas, simboliski tēli, iracionalitāte, misticisms, prāta spēles

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

SIRREĀLISMS (1924–1966)

Sirreālisms ir avangarda mākslas kustība, kas radās laika posmā starp Pirmo pasaules karu (1914–1918) un Otro pasaules karu (1939–1945). Tādēļ daudzos darbos ir vērojama kara šausmu, vardarbības un trimdas pieredzes ietekme, ko pieredzēja daļa mākslinieku Piemēram, gleznās bieži var vērot mitoloģiskas vai dēmoniska rakstura būtnes kā pieredzētā kara metaforas.

Spēle ir neatņemama sirreālisma metodes sastāvdaļa, kurā var tikt iesaistīts arī mākslas darba nosaukumā, aicinot skatītāju atbrīvot iztēli, nevis pakļauties loģikai, piemēram, kā tas ir vērojams mākslinieka Renē Magrita (Rene Magritte, 1898–1967) darbos.

Sirreālisti izrādīja lielu interesi par psihiatra Zigmunda Freida (Sigmund Freud, 1856–1939) darbiem, it īpaši zemapziņas ietekmi uz cilvēku un sapņu interpretāciju. Freida teorija atklāja, ka cilvēka būtība nav tik vienkārša un caurspīdīga, ka aiz šķietamās racionalitātes un paškontroles slēpjas zemapziņas impulsi – aktīva, vētraina būtība, kas nosaka cilvēka uzvedību, aktivizē radošumu, idejas un vēlmes.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SIRREĀLISMS (1924–1966)

• Mākslas mediji – glezniecība, ready-made, asemblāža, skulptūra
• Automātisms: frottage jeb berzēšana, grattage jeb skrāpēšana, fumage jeb apkvēpināšana

• Bagātīga krāsu palete
• Neviendabīgu formu kombinācijas

• Smalka objektu detalizācija

• Precīza lineārā un telpiskā izjūta
• Absurda un nerealitātes efekts

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SIRREĀLISMS (1924–1966)

Glezniecībā sirreālismam raksturīgas neloģisku, neviendabīgu formu kombinācijas, tomēr tiek saglabāta augsta gleznieciskā kultūra – pārdomātas kompozīcijas, detalizēti objektu atveidojumi, precīza lineārā un telpiskā ritma izjūta, detaļu un krāsu bagātība. Sirreālisti izvēlējās reālistiskas krāsas, kas palielināja sirreālisma absurdo ainu ironiju.

Viņi eksperimentēja ar dažādām tehnikām, meklējot tās, ar kurām var radīt nejaušus efektus:

• frottage (berzēšana) – papīra loksni piespiež pie virsmas ar izteikti nelīdzenu faktūru, ko pārnes uz papīra, paberzējot to ar zīmuli vai krītiņu;
• grattage (skrāpēšana) – ar eļļas krāsu noklātu audeklu uzliek uz negludas virsmas vai priekšmeta. Krāsu pēc tam noskrāpē, iegūstot interesantu faktūru;

Sirreālisma tēlniecību galvenokārt veido ready-made skulptūras un asemblāžas. Mākslinieciski apstrādā un kombinē ikdienišķus priekšmetus ar dažādiem materiāliem un objektiem tā, lai radītu nerealitātes un absurda efektu. Daži sirreālisti strādāja pēc automātisma metodes, zīmējot vai gleznojot spontāni, nedomājot par to, ko dara, lai tēli rastos tieši no zemapziņas.

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SIRREĀLISMS (1924–1966)

• fumage (apkvēpināšana) – ar sveces dūmiem “zīmētās” kontūras. Sveci strauji pārvelk pār papīra loksni vai audeklu.

2/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

SIRREĀLISMS (1924–1966)

Renē Magrits

salvadors dalī

Pablo Pikaso

(1904–1989, Spānija)

(1898–1967, Beļģija)

(1881–1973, Spānija)

Par Dalī slavenāko darbu tiek uzskatīta glezna "Mīkstie pulksteņi" (1931).

Attēlo pazīstamus objektus negaidītos kontekstos, izraisot jautājumus par realitātes būtību un robežām.

Viens no populārākajiem darbiem ir "Gernika" (1937), kurā ir sintezētas kubisma un sirreālisma mākslas iezīmes.

1/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

SIRREĀLISMS (1924–1966)

Mereta Oppenheima

Frīda Kalo

Makss Ernsts

(1907–1954, Meksika)

(1913–1985, Vācija, Šveice)

(1891–1976, Vācija, Francija)

Pazīstama ar saviem pašportretiem un darbiem, kurus iedvesmojusi Meksikas kultūra.

Pazīstamākais darbs ir "Objekts" (1936) – krūzīte kažokādā.

Putni arī putni, zivju čūska un putnubiedēklis, ap 1921Audekls, eļļa

Jaunā pinakotēka Minhene (Vācija)

2/2

SOCIĀLISTISKAIS REĀLISMS

(20. gs. 30. – 80. gadi)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

SOCIĀLISTISKAIS REĀLISMS (20. gs. 30. – 80. gadi)

• Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS)
• Sociālistiskā ideoloģija
• Komunisms
• Cenzūra
• Mākslas darbu saturs: politiskā propaganda, politiskie līderi, proletariāts – zemnieki, strādnieki un strādnieces, pionieru un komjaunatnes biedri, tautas ikdienas ainas (idealizētas, utopiskas), kolektīva sasniegumi sabiedrības un valsts labā, industriālās tēmas

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

SOCIĀLISTISKAIS REĀLISMS (20. gs. 30. – 80. gadi)

Sociālistiskais reālisms attīstījās Padomju Savienības, Krievijas dominētās totalitārās lielvalsts pastāvēšanas laikā. Tā bija māksla, kuras galvenais uzdevums bija cildināt komunistisko ideju un slavināt proletariātu – zemniekus un rūpnīcu strādniekus. Sociālistiskā reālisma mākslas galvenais pasūtītājs un patērētājs bija valsts. Tā uzskatīja kultūru par

• mākslai jābūt orientētai uz proletariātu (jābūt saprotamai vienkāršajiem strādniekiem);
• mākslai jāatveido tautas ikdienas dzīves ainas ar pozitīvu un pacilājošu vēstījumu;
• mākslai jāpilda reprezentatīva funkcija;
• mākslai jāatbalsta valsts mērķi un ideoloģija.

Mākslas darbos tiek attēlots tikai pozitīvais, skaistais un cildenais, ko noteica politiskā

aģitācijas un propagandas līdzekli. Socreālisma mākslas kanons lika padomju māksliniekiem attēlot tieši to, ko valsts vēlas redzēt. Mākslinieku darbi tika pakļauti cenzūrai – valdošo institūciju pārbaudēm, kuri izlēma, vai autora darbi var tikt izstādīti publiskai apskatei. Mākslai tika noteikti obligāti izpildāmie priekšnosacījumi:

1/2

SATURS UN KONTEKSTS

SOCIĀLISTISKAIS REĀLISMS (20. gs. 30. – 80. gadi)

ideoloģija. Pat ainavas un klusās dabas bija caurvītas ar ideoloģisku saturu. Piemēram, mākslinieki nedrīkstēja attēlot nokaltušus vai salauztus ziedus, pieļaujami tikai dzīvi un optimismu apliecinoši sižeti, kas liecinātu par sociālisma priekšrocībām. Darbos atspoguļots darba skaistums, indivīda un kolektīva sasniegumi sabiedrības un valsts labā.

viennozīmīgam, skaidram un nepārprotamam.

Mākslinieki gleznoja laimīgums, spēcīgus, mērķtiecīgus zemniekus un rūpnīcu strādniekus un strādnieces. Sociālistiskā reālisma galvenā tēma bija komunisma celtniecība, socreālismam bija jāvizualizē “gaišā nākotne” tā, lai veicinātu tautas ticību sociālisma un komunisma ideāliem. Abstraktas formas, simboli un metaforas sižetos nav pieļaujamas, visam ir jābūt

2/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SOCIĀLISTISKAIS REĀLISMS (20. gs. 30. – 80. gadi)

• Mēreni biezs krāsas klājums, redzami otu triepieni
• Horizontāli orientēta kompozīcija
• Dominē gaišas un krāsainas krāsas
• Sarkanās krāsas kā PSRS simbola klātbūtne
• Sirpis un āmurs – viens no komunisma simboliem

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

SOCIĀLISTISKAIS REĀLISMS (20. gs. 30. – 80. gadi)

Sociālistiskā reālisma mākslai raksturīgas liela mēroga gleznas un skulptūras ar jūtamu monumentalitāti. Skulpturālajiem ciļņiem, kas rotāja sabiedriskās ēkas, arkas, metro stacijas, izglītības un administratīvās iestādes bija liela ideoloģiska nozīme. Gleznu kompozīcijas ir statiskas un horizontāli orientētas. Tāpat kā mākslas darbu

saturam, arī mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem bija jāatbilst un jāatspoguļo politiskā ideoloģija. Krāsām vajadzēja būt bagātīgām un gaišām, kas izstarotu spēku, optimismu un entuziasmu. Gleznās vienmēr ir klātesoša sarkanā krāsa kā politiskā režīma simbols.

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

SOCIĀLISTISKAIS REĀLISMS (20. gs. 30. – 80. gadi)

Ivans Vladimirovs

Vera Muhina

Iļja Maškovs

(1869–1947, PSRS – Krievija)

(1889–1953, PSRS, dzimusi Rīgā)

(1881–1944, PSRS – Krievija)

Ārzemnieki Ļeņingradā, 1937Audekls, eļļa

Strādnieks un kolhozniece, 1937 Nerūsējošais tērauds

Pioniere ar tauri, 1933 Audekls, eļļa

Nezināms

Nezināms

Viskrievijas izstāžu centrs (VDNH) Maskava (Krievija)

1/1

POPĀRTS

(20. gs. 50. – 60. gadi)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

POPĀRTS (20. gs. 50. – 60. gadi)

• Pretreakcija uz 20. gs. mākslas stilu elitārismu
• Masu (populārās) kultūras attīstība
• Spēcīga masu mediju ietekme
• Patērētājsabiedrības uzplaukums
• Ekonomikas uzplaukums pēc Otrā pasaules kara

• Mākslas darbu saturs: tēli no komiksiem, žurnāliem, televīzijas u. c., amerikāņu popkultūras ikonas, slavenības, plaša patēriņa preces
• Kultūras simbolu komercializācija, reklāmas estētika

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

POPĀRTS (20. gs. 50. – 60. gadi)

Ekonomikas, masveida ražošanas un tehnoloģiju straujā attīstība pēc Otrā pasaules kara sekmēja augstākas algas, dažādu preču pieejamību vēl nebijušā mērogā. Preces tika plaši reklamētas, solot patērētājiem prieku un labsajūtu, kā rezultātā strauji attīstījās zīmolu un reklāmas industrija, kas ietekmēja arī procesus mākslā. Popārta aizsākums meklējams Anglijā, kur jaunie

Termins popārts ir veidojies no angļu valodas popular art, kas tulkojumā nozīmē “populārā māksla”. Popārta galvenā ideja ir, ka māksla nedrīkst būt elitāra, tai jābūt saprotamai un pieejamai ikvienam, nevis ierobežotam cilvēku lokam. Popārta būtība ir attēlot priekšmetus, ko cilvēki patērē ikdienā, padarot mākslu vienlīdz pieejamu un saprotamu visu sociālo slāņu pārstāvjiem.

mākslinieki, kas uzauguši kara laika apstākļos un ikdienā saskārās ar uztura ierobežojumiem un preču deficītu, ar vilinājumu un romantisma pieskaņu noskatījās uz Ameriku, tās popkultūru un brīvo patērniecisko dzīvesveidu. Savukārt amerikāņu mākslinieki atradās šīs idealizētās pasaules centrā, un arī viņu darbos bija saskatāma reakcija uz pēckara patērētājsabiedrības uzplaukumu.

1/2

SATURS UN KONTEKSTS

POPĀRTS (20. gs. 50. – 60. gadi)

Tādēļ popārts tiek uzskatīts par mākslu, kura veicina sociālo vienlīdzību. Popārtā nav izdomātu sižetu vai objektu, mākslinieki vienmēr attēlo to, kas reāli eksistē jebkura cilvēka ikdienas dzīvē.

2/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

POPĀRTS (20. gs. 50. – 60. gadi)

• Mākslas medijs – glezniecība, kolāža, grafika (litogrāfija un sietspiede jeb trafaretdruka)
• Komiksu krāsu palete – košas, primārās krāsas (dzeltena, sarkana, zila)

• Spilgts, visbiežāk vienas krāsas fons
• Attēlā var būt uzraksti un saukļi
• Kompozīcija ar stingri noteiktām malām
• Biezas, melnas objektu kontūras

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

POPĀRTS (20. gs. 50. – 60. gadi)

Gandrīz visi popārta mākslinieki bija drukas dizaineri. Viņus interesēja tādas modernās reklāmas izgatavošanas tehnoloģijas kā sietspiedes jeb trafaretdrukas un litogrāfijas tehnika. Reklāmas plakātu ietekmē populāra bija arī kolāžu veidošanas tehnika, apvienojot popkultūras tēlus ar tēlotājmākslu.

tradicionālās eļļas krāsas. Mākslas objekti tiek gleznoti plakani, visbiežāk uz spilgta, vienas krāsas fona, pēc komiksu un reklāmas līdzības. Attēlā var būt uzraksti un saukļi. Objekti mēdz būt apvilkti ar izteiktām, biezām, melnām kontūrām, tos skaidri nošķirot vienu no otra. Arī kompozīcijām kopumā ir raksturīgas stingri noteiktas

Saglabājas arī tradicionālas stājglezniecības tehnikas, dodot priekšroku eļļas un akrila glezniecībai. Piemēram, Deivids Hoknijs (David Hockney, dz. g. 1937) bija viens no pirmajiem māksliniekiem, kurš plaši izmantoja akrila krāsas, kas tolaik bija diezgan jauns mākslas līdzeklis. Hoknijam šķita, ka ātri žūstošās akrila krāsas ir vispiemērotākās karstu, sausu Kalifornijas ainavu attēlošanai, nevis

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

POPĀRTS (20. gs. 50. – 60. gadi)

malas, izvairoties no tradicionālā mākslas gleznieciskuma, piemēram, kā tas ir impresionismā, abstrakcionismā un citos mākslas stilos.

2/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

POPĀRTS (20. gs. 50. – 60. gadi)

Rojs Lihtenšteins

Endijs vorhols

Ričards Hamiltons

(1928–1987, ASV)

(1923–1997, ASV)

(1922–2011, Lielbritānija)

Vadošā figūra popārtā. Pazīstamākie sietspiedes darbi – "Kempbela zupas skārdenes" (1962), "Merilinas diptihs" (1962).

Pazīstamākie darbi – "Whaam!" (1963) un "Slīkstošā meitene" (1963).

Popārta pamatlicējs, izklāstīja šīs mākslas mērķus un ideālus.

1/1

KINĒTISKĀ MĀKSLA

(no 1954. gada)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

KINĒTISKĀ MĀKSLA (no 1954. gada)

• Alberta Einšteina teorijas (laika un telpas attiecības, kustības novērojumi)
• Kibernētikas zinātnes attīstība
• Mākslas darbu saturs: kustība, laika un telpas attiecības, zinātne, tehnoloģijas, mehanizēta kustība, analoģijas starp mašīnām un cilvēku ķermeņiem

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

KINĒTISKĀ MĀKSLA (no 1954. gada)

20. gs. sākuma mākslinieki mākslā sāka iekļaut kustību. Jēdziens "kinētisks" nozīmē – saistīts ar kustību. Daži mākslinieki vēlējās atspoguļot mašīnu un tehnoloģiju nozīmi modernajā pasaulē, savukārt citi pētīja cilvēka redzes būtību un pētīja dinamiskuma efekta iespējas mākslā. Daudzus kinētiskos māksliniekus interesēja analoģijas starp mašīnām un

manāmas pārdomas par jauniem jēdzieniem un atziņām par laika un telpas attiecībām, ko 20. gs. vidū ierosinājis fiziķis Alberts Einšteins (Albert Einstein, 1879–1955). Jaunās zinātnes teorijas par apkārtējo pasauli veicināja tā laika mākslinieku interesi par kustību, laika un telpas attiecībām, dažādu elementu struktūru un māksliniecisko ideju mehanizāciju. Kinētiskās mākslas pārstāvji

cilvēku ķermeņiem. Ar mākslas palīdzību viņi tiecās atspoguļot, viņuprāt, esošās līdzības, iedvesmojoties no kibernētikas zinātnes, kas nodarbojas ar dažādu sistēmu pētniecību. Kibernētika pēta sakarus starp dažādiem elementiem dabā, sabiedrībā, mehānisko un elektrisko sakaru sistēmās u. c. Dažu mākslinieku darbos ir

1/2

SATURS UN KONTEKSTS

KINĒTISKĀ MĀKSLA (no 1954. gada)

bieži veidoja mākslas darbus, kas balstījās uz mehanizētu kustību un zinātnes atziņām, kas raksturo moderno sabiedrību.

2/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KINĒTISKĀ MĀKSLA (no 1954. gada)

• Mākslas mediji – ready-made un mobils (mehāniskās skulptūras)
• Materiāli – akmens (granīts, marmors, šīferis), metāls (varš, misiņš, titāns, bronza, sudrabs), koks, pulksteņu mehānismi, ikdienas priekšmeti u. c.
• Kustība vai kustības ilūzija
• Kustība panākta ar gaisa, vēja vai ūdens plūsmu, magnētismu u. c.
• Ģeometriska abstrakcija
• Koncentriski apļi

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KINĒTISKĀ MĀKSLA (no 1954. gada)

Mākslinieki izmantoja dažādus ikdienas priekšmetus, kuri tika ievietoti īpašā mākslinieciskā kontekstā un pasniegti kā mākslas darbs. Šāda veida skulptūras tiek sauktas par ready-made. Atšķirībā no citu mākslas virzienu ready-made skulptūrām, kinētiskās mākslas priekšnoteikums ir kustība. Kinētiskā skulptūra ir mākslas

varēja tikt veidotas no jebkādiem materiāliem – akmens, metāla, koka struktūru un kustību. Lai nodrošinātu nepieciešamo līdzsvaru skulptūrā, mākslinieks pielietoja matemātiskās attiecības, lai pareizi aprēķinātu nepieciešamo svaru un attālumus starp visām darbā esošajām detaļām un to attiecībām ar mehānisku vai dabisku gaisa kustību telpā. Šīs “formulas” nodrošināja katra darba unikalitāti.

forma, kas integrē kustību trīsdimensiju mākslas skulptūrās. Šāda veida kinētiskā māksla vai nu kustina vai rada kustības ilūziju. Kinētika jeb kustība parasti tiek panākta, izmantojot gaisu, vēju, ūdeni, magnētismu vai elektromotorus. Lielākā daļa kinētisko mākslinieku deva priekšroku abstraktām formām, kuras

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KINĒTISKĀ MĀKSLA (no 1954. gada)

Amerikāņu mākslinieks Aleksandrs Kalders (Alexander Calder, 1898–1976, ASV) izgudroja kinētiskās skulptūras veidu – mobilu (fr. mobile – kustīgs, mainīgs). Mobils ir skulptūras, kuru daļa vai daļas var tikt iekustinātas ar motora palīdzību. Kinētiskajām skulptūrām raksturīgas atkārtojošas formas, paralēlu līniju vai koncentriska apļa veidā, kas

rada kustības ilūziju pat tad, ja tās realitātē nav un virzās vienīgi cilvēka skatiens.

2/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

KINĒTISKĀ MĀKSLA (no 1954. gada)

Aleksandrs Kalders

Jēzus Rafaels Soto

VALDIS CELMS

(1923–2005, Venecuēla)

(1898–1976, ASV)

(dz. 1943, Latvija)

Koši dzeltens, 1994Plastmasas šļūtenes, tērauda rāmis

Kaldera istabaFotografēts 2011. gadā

Latvijas kinētiskās mākslas pārstāvis. Līdzās kinētikai interesējās par sakrālās ģeometrijas izpausmēm latviešu kultūrā.

Jēzus Soto modernās mākslas muzejs, Venecuēla

Nacionālā mākslas galerija Vašingtona (ASV)

1/1

OPĀRTS

(no 1964. gada)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

OPĀRTS (no 1964. gada)

• Kinētiskā māksla
• Kibernētikas zinātnes attīstība
• Mākslas darbu saturs: kustība, laika un telpas attiecības, optiskā ilūzija – cilvēka redzes īpatnība

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

OPĀRTS (no 1964. gada)

Opārts ir saīsinājums no Optical Art jeb optiskā māksla. Jēdziens "optisks" tiek lietots, lai aprakstītu lietas, kas attiecas uz to, kā mēs redzam. Par opārta aizsācēju tiek uzskatīts Viktors Vazareli (Victor Vasarely, 1906–1997), kurš viens no pirmajiem 20. gs. 30. gados pievērsās optisko ilūziju pētniecībai mākslā, apvienojot intereses par zinātni, krāsām un optiku

laikā, kad pasaulē tika gūti jauni panākumi skaitļošanas, aviācijas un televīzijas jomā. Mākslinieka mērķis bija izpētīt veidus, kā abstrakts raksts, krāsa un forma var stimulēt cilvēka redzi.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

OPĀRTS (no 1964. gada)

• Optiskā ilūzija
• Ritmisks, precīzs formu un līniju atkārtojums
• Spēcīgi kontrasti, hromatisks vai ahromātisks spriegums
• Dominē melnā un baltā krāsa
• Intensīvas, košas krāsas
• Izteikts priekšplāna un fona kontrasts
• Ģeometriskas formas, paralēlas līnijas, koncentrisks aplis, šaha galdiņa raksts
• Abstrakcija

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

OPĀRTS (no 1964. gada)

Dominējošais mākslas medijs opārta mākslā ir glezniecība. Mākslinieku mērķis ir panākt efektu, kad skatītājs pieredz optisko ilūziju. Mākslinieki īpašos veidos izmanto formas, krāsas un rakstus, lai radītu attēlus, kas izskatās tā, it kā tie kustas. Iegūtie attēli stimulē cilvēka redzi un rada deformācijas, mirgošanas vai vibrācijas sajūtas, dažkārt izraisot nestabilitāti vai pēcattēlus.

Precīzas objektu proporcijas un izvietojums kompozīcijā bieži rada optiskas vibrācijas vai dziļuma ilūzijas.

Optiskajā mākslā parasti tiek izmantoti abstrakti raksti, kas veidoti ar izteiktu priekšplāna un fona kontrastu – bieži izmantota melnā un baltā krāsa, lai nodrošinātu maksimālu kontrastu. Mēdz būt arī krāsaini darbi, lietojot hromatiski pretējas krāsas ar tādu pašu intensitāti. Darbi tiek veidoti no vienkāršām, atkārtojošām formām, piemēram, paralēlas līnijas šaha galdiņa rakstā vai koncentrisku apļu veidā.

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

OPĀRTS (no 1964. gada)

Ričards Anuškevičs

Viktors VazarelLi

Bridžeta Railija

(1906–1997, Ungārija, Francija)

(1930–2020, ASV)

(dz. 1931, Lielbritānija)

Opārta "vectēvs". Ar darbu "Zebra" (1937) uzsāk opārta kustību. Darbos bieži izmantotas sfēriskas formas un intentīvas hromātiskas krāsas.

20. gs. 60.–70. gados strādāja kopā ar Viktoru Vazarelli un Bridžitu Railiju. Darbos dominē intentīvas hromātiskas krāsas.

Viena no izcilākajām opārta māksliniecēm. Darbu izpildījums lielākoties monohromās krāsās.

1/1

MINIMĀLISMS

(20. gs. 60. gadi)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

MINIMĀLISMS (20. gs. 60. gadi)

• Mākslas dematerializācija
• Iepriekšējo mākslas virzienu ietekme: De Stjil (1917–1931) un Bauhaus (1919–1933)
• Pretreakcija uz abstrakto ekspresionismu (1940–1960)
• Ietekme uz dizaina un arhitektūras jomu

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

MINIMĀLISMS (20. gs. 60. gadi)

Minimālisma mākslas ir uzskatāma arī par pretreakciju abstraktajam ekspresionismam, pret tā subjektīvo būtību, kad mākslinieki aiz krāsām un formām slēpj savas zemapziņas reakcijas, kas izpaužas nepastarpināti mākslinieku darbos. Minimālisti, tieši pretēji, attālinās no tradicionālajiem priekšstatiem par to, ka mākslas darbiem ir jāpiemīt simbolismam, metaforai, dziļai un reizēm slēptai jēgai.

nav pilnīgi jauna, bet tiek skatīta kā tālākā attīstība no tādiem mākslas stiliem kā De Stjil un Bauhaus, kuri jau 20. gs. 20. gados aktualizēja diskusijas par mākslas būtību un uzdevumiem, dematerializēja mākslas darbus un pievērsās pamata struktūru atveidošanai – ģeometriskām formām, primārām krāsām. Minimālisms ietekmēja arī dizaina un arhitektūras jomu. Tā pamatā ir funkcionalitāte,

Piemēram, krāsas netiek izmantotas, lai paustu personisku izteiksmi, savukārt attēlotais kvadrāts ir tikai un vienīgi kvadrāts un tajā nevajadzētu meklēt līdzības ar ārpasauli, kā arī saskatīt mākslinieka pārdzīvojumu atspoguļojumu. Arī mākslas darbu nosaukumos bieži parādās “bez nosaukuma”, uzsverot, ka tie neko nesimbolizē. Minimālisma mākslas ideja

1/2

SATURS UN KONTEKSTS

MINIMĀLISMS (20. gs. 60. gadi)

vieglums, tikai pašu nepieciešamo mēbeļu un priekšmetu esamība, izvairīšanās no dekora, kā arī neitrālu toņu gamma.

2/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

MINIMĀLISMS (20. gs. 60. gadi)

• Ģeometriskas formas (kvadrāts, taisnstūris u. c.)
• Ritmisks, precīzs formu un līniju atkārtojums
• Kodolīgums, statiskums, smagnēja monumentalitāte
• Abstrakcija

• Monohroma krāsu palete
• Primāro krāsu palete (sarkana, zila, dzeltena u. c.)

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

MINIMĀLISMS (20. gs. 60. gadi)

Minimālismu raksturo maksimāla tiekšanās pēc vienkāršības. Mākslas darbu kompozīcijas ir nepārslogotas un kodolīgas. Minimālisma mākslinieki ierobežo krāsu izvēli līdz vienai krāsai, izmantojot dažus šīs krāsas toņus, piemēram, melnu, pelēku un baltu. Populārākās krāsas ir melna, dzeltena, pelēka, sarkana,

mākslas darbi var būt dažādi pēc to formām, izmēriem un izvietošanas vides – ārtelpās vai iekštelpās uz grīdas, sienas vai postamenta u. tml. Darbu kompozīciju veido vienkāršas ģeometriskas formas – taisnas līnijas –, galvenokārt nepārveidotas kubiskas struktūras – kvadrāti un taisnstūri. Mākslinieki izvēlās lietot ikdienā lietojamus rūpniecības materiālus, piemēram, alumīniju, stikla šķiedru,

zaļa, zila. Krāsa netika izmantota, lai izteiktu noskaņojumu, bet gan, lai zonētu telpu uz audekla. Starp krāsu apgabaliem ir stingras un precīzas robežas. Mākslas darbiem raksturīgas vienkāršas ģeometriskas formas. Dominē taisnas līnijas un kubiskas struktūras – kvadrāti un taisnstūri. Minimālisma trīsdimensiju

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

MINIMĀLISMS (20. gs. 60. gadi)

ķieģeļus, betonu, plastmasu vai koku. Mākslas darbs var tikt veidots arī no dažādiem sadzīves priekšmetiem, piemēram, spuldzēm.

2/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

MINIMĀLISMS (20. gs. 60. gadi)

Frenks Stella

Donalds Džads

Sols Levits

(1928–1994, ASV)

(dz. 1936, ASV)

(1928–2007, ASV)

Bez nosaukuma, 1980

Sienas zīmējums, 1975

Lielā Kaira, 1962

Modernās mākslas muzejs (MoMA), Ņujorka (ASV)

Gugenheima muzejs Bilbao (Spānija)

Vitnija Amerikas mākslas muzejs, Ņujorka (ASV)

1/1

KONCEPTUĀLĀ MĀKSLA

(No 20. gs. 60. gadu vidus)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

KONCEPTUĀLĀ MĀKSLA (No 20. gs. 60. gadu vidus)

• Vjetnamas karš (1955–1975)
• Pretkara demonstrācijas ASV
• Postmodernisma filozofijas ietekme – Žils Delēzs un Žaka Deridā attīstītā dekonstrukcijas teorija

• Akadēmiskās mākslas tradīciju noraidīšana
• Pretreakcija uz mākslas komercializāciju
• Mākslas koncepta pārinterpretācija (“Kas ir māksla?”)

• Avangarda māksla
• Mākslas darbu saturs: idejas un koncepti, atsauces uz politiski un sociāli aktuālajām problēmām

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

KONCEPTUĀLĀ MĀKSLA (No 20. gs. 60. gadu vidus)

Konceptuālās mākslas aizsākums meklējams ASV 20. gs. 60. gadu vidū. Tas bija laiks, kad pasaulē norisinājās viens no lielākajiem militārajiem konfliktiem pasaulē kopš Otrā pasaules kara beigām – Vjetnamas karš (1955–1975). 1965. gadā karā aktīvi iesaistījās arī ASV karaspēks, sūtot jauniešus uz Vjetnamu, lai cīnītos pret komunisma izplatīšanos.

Eiropā popularitāti ieguva postmodernisma filozofijas teorijas – Žaka Deridā dekonstrukcijas teorija un Žila Delēza diskusijas par konceptu jeb jēdzienu radīšanu un interpretēšanu u. c. Arī mākslā turpinājās diskusijas par mākslas jēdzienu, par tās būtību, vērtību un uzdevumiem. Šīs mākslinieku atziņas par to, kas ir māksla, kļuva par centrālo tēmu konceptuālajā mākslā.

Līdz ar šo politisko lēmumu ASV iekšienē izveidojās jauniešu pretkara kustība, kas iestājās par mieru pasaulē un iebilda pret ideju par obligāto jauniešu iesaukšanu armijā. Konceptuālā māksla daļēji pievēršas sociālpolitisku jautājumu aktualizēšanai, izsakot neapmierinātību ar valdības politiku un notikumiem tā laika sabiedrībā. Intelektuālajā jomā ASV un

1/2

SATURS UN KONTEKSTS

KONCEPTUĀLĀ MĀKSLA (No 20. gs. 60. gadu vidus)

Mākslas darbos galvenā nozīme bija idejai vai koncepcijai. Izvēlētie materiāli, izpildījuma tehnika un estētika vairs nav mākslas mērķis. Par galveno mākslā kļuva nevis estētisks mākslas darba baudījums, bet gan tā intelektuālā izpratne. Mākslinieki centās izvairīties arī no mākslas komercializācijas, t. i., darbu nonākšanas pārdošanas apritē, tādējādi uzsverot, ka

idejās un domāšanas procesos slēpjas mākslas darba patiesā vērtība. Bieži vien mākslinieki izvēlējās tādus mākslas medijus, ar kuru palīdzību nevar radīt gatavu, statisku darbu, ko varētu prezentēt sabiedrībai tradicionālā veidā – muzejā vai mākslas galerijā.

2/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KONCEPTUĀLĀ MĀKSLA (No 20. gs. 60. gadu vidus)

• Mākslas medijs – instalācija, ready-made, video, performance
• Mākslinieki varēja izvēlēties jebkuru mākslas mediju, materiālus un formas

• Nav vienota stilistiska raksturojuma
• Formālisma principu noraidīšana

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KONCEPTUĀLĀ MĀKSLA (No 20. gs. 60. gadu vidus)

Mākslinieki centās izvairīties no mākslas komercializācijas, t. i., darbu nonākšanas pārdošanas apritē, tādējādi uzsverot, ka idejās un domāšanas procesos slēpjas mākslas darba patiesā vērtība. Bieži vien mākslinieki izvēlējās tādus mākslas medijus, ar kuru palīdzību nevar radīt gatavu darbu, ko varētu prezentēt sabiedrībai tradicionālā, statiskā veidā – muzejā vai mākslas galerijā.

jeb koncepcijas. Tā rezultātā radās mākslas darbi dažādos formātos – instalācijas, performances, videomāksla, fotogrāfija u. c. Konceptuālajai mākslai piemīt starpdisciplinārs raksturs. Mākslinieki maksimāli centās fokusēt uzmanību uz ideju, vietu, telpu, laiku un sociālajiem aspektiem, kuros darbs tika izstādīts. Viņi noraidīja formālisma principus, kuri noteica to, no

Konceptuālisms noraidīja iepriekšējo mākslas virzienu tradīcijas (izņemot dadaismu), skulptūras un glezniecības kanonus, kas tika uzskatītas par mākslinieciskās jaunrades pamatveidiem. Tā vietā mākslinieki- konceptuālisti varēja izvēlēties jebkuru mākslas mediju, materiālus un formas, kas bija pieejami un viņiem piemēroti vajadzīgajos brīžos, lai efektīvi īstenotu savas idejas

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

KONCEPTUĀLĀ MĀKSLA (No 20. gs. 60. gadu vidus)

kā “sastāv māksla” jeb noteiktus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, tādus kā līnija, forma, krāsa u. c. Mākslinieki radīja darbus, izmantojot arī tekstu. Teksts varēja tikt izmantots dažādos veidos – lai palīdzētu uzsvērt darba tematisko saturu vai arī būt par patstāvīgu mākslas darbu, piemēram, uzraksta vai atziņas formā, un izvēloties mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, lai

akcentētu teksta nozīmi un radītu skatītājā noteiktas pārdomas.

2/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

KONCEPTUĀLĀ MĀKSLA (No 20. gs. 60. gadu vidus)

Joko Ono

Jozefs Boiss

Džozefs Košuts

(dz. g. 1945, ASV)

(dz. g. 1933, Japāna, ASV)

(1921–1986)

Tēlnieks, gleznotājs, instalāciju mākslinieks, mākslas teorētiķis un mākslas pedagogs, arī performanču mākslinieks.

Darbs "Viens un trīs krēsli" (1965), kuru veido krēsls, tā fotogrāfija un vārda "krēsls" skaidrojums no enciklopēdijas.

Japāņu māksliniece un mūziķe. Konceptuālās un performanču mākslas māksliniece 20. gs. 60. gados.

1/1

PERFORMANCES MĀKSLA

(no 1958. gada)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

PERFORMANCES MĀKSLA (no 1958. gada)

• Avangarda māksla
• Akadēmiskās mākslas tradīciju noraidīšana
• Mākslas darbu saturs: globālas problēmas, sociālpolitiskas tēmas, laikmetīgās sabiedrības attieksme un domāšanas veids, mākslinieka personīgais stāsts (attiecības, darba tapšanas process u. c.), sevis izzināšana

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

PERFORMANCES MĀKSLA (no 1958. gada)

Performance ir avangardiska rakstura māksla, jo tā ar eksperimentālām mākslas tehnikām pārkāpj jebkādas iepriekšējo mākslas virzienu un periodu mākslinieciskās vienošanās par to, kas ir māksla. Klasiskā performance sastāv no mākslinieka vai grupas darbībām, kas norisinās noteiktā vietā un laikā, un vienmēr skatītāju priekšā. Tas ir mākslas veids, kurā autors kļūst par daļu no

Vai arī mākslinieks var padarīt redzamu kāda sava mākslas darba radīšanu, piemēram, instalācijas tapšanas procesu, veidojot to reāllaikā. Citreiz mākslinieks var atklāt savu personisko dzīves stāstu, piemēram, par uzticību un attiecībām, liekot par to aizdomāties arī skatītājam. Kopumā var teikt, ka performances mākslas uzdevums ir palīdzēt sabiedrībai izzināt un izprast pašai sevi, norādot uz

darba, un mākslinieka un skatītāja mijiedarbība izrādē ir viens no galvenajiem performances mākslas aspektiem. Performancē var tikt aktualizētas visdažādākās tēmas, kuras konkrētajā brīdi pašam māksliniekam ir svarīgas. Reizēm mākslinieks aktualizē globālas, nopietnas un svarīgas tēmas, piemēram, tādas kā globālā sasilšana vai bads.

1/2

SATURS UN KONTEKSTS

PERFORMANCES MĀKSLA (no 1958. gada)

pašreizējās sabiedrības attieksmi un domāšanas veidu. Tas var būt arī rīks, ar kura palīdzēt cilvēkiem dziļāk izprast apkārtējo pasauli un pašreizējos apstākļus.

2/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

PERFORMANCES MĀKSLA (no 1958. gada)

• Laiks un telpa (arī vide)
• Žesti
• Tērps, priekšmeti
• Mijiedarbība ar vidi, skatītājiem, priekšmetiem
• Darbību simboliski-rituālais raksturs
• Nejaušības elements
• Mākslinieks kā daļa no mākslas darba
• Dažādu mediju iekļaušana (skaņa, video u. c.)

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

PERFORMANCES MĀKSLA (no 1958. gada)

Performances mākslinieki var iekļaut savā mākslā jebkuru disciplīnu, mediju – deju, mūziku, dzeju, pantomīmu, filmu kadrus, arī glezniecību un tēlniecību. Piemēram, vienkārša instalācijas apskate nav uzskatāma par performanci, bet, ja mākslinieks aicina skatītājus skatīties, kā viņš veido šo instalāciju, tad to var saukt par performanci. Mākslinieki var izmantot arī jebkādus citus priekšmetus

Performance var būt izklaidējoša, uzjautrinoša, šokējoša vai šausminoša. Galvenie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, ar kuriem mākslinieks nodod savu ideju, ir viņa žesti, mīmika, tērps un galvenokārt mijiedarbība ar vidi, citiem cilvēkiem un priekšmetiem. Performance var būt spontāna un skatāma tikai vienu reizi (improvizācija) vai arī iestudēta, reizēm veidojot vairākas sērijas.

(lāzeru gaismas, ieslēgtus televizorus) un pat dzīvniekus. Performancei ir četri galvenie elementi – laiks, telpa, pats mākslinieks un skatītāji. Tās ir darbības un procesi, kur mākslinieks izmanto savu un citu cilvēku ķermeņus, tērpus, objektus un vidi, piešķirot katrai pozai, žestam, pozīcijai telpā, mijiedarbībai ar priekšmetiem un vidi simboliski-rituālu raksturu.

1/2

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

PERFORMANCES MĀKSLA (no 1958. gada)

Tā var tikt īstenota kā maza mēroga priekšnesums vai arī kā masveida publiska izrāde. Performance var notikt gandrīz jebkur: muzejos, mākslas galerijās, kafejnīcās un bāros, laukumos vai uz ielas. Performance ir cieši saistīta ar fotogrāfiju un video – ar to palīdzību mākslas darbs tiek fiksēts un iemūžināts.

2/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

PERFORMANCES MĀKSLA (no 1958. gada)

Marina Abramoviča

DŽozefs Boiss

Elans KEprovs

(1927–2006, ASV)

(dz. g. 1946, Serbija)

(1921–1986)

Performances “Kā skaidrot gleznas mirušam zaķim” (1965) un “Koijots: es mīlu Ameriku, Amerika mīl mani” (1974).

Piedalījās performances mākslas koncepcijas ieviešanā un hepeninga teorijas izstrādāšanā 20. gs. 50.–60. gados.

Viņas darbi pievēršas mākslinieka un skatītāju attiecībām, ķermeņa un prāta iespēju robežām.

1/1

FOTOREĀLISMS

(No 20. gs. 60. gadu beigām)

SATURS UN KONTEKSTS

mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi

personības un mākslas artefakti

SATURS UN KONTEKSTS

FOTOREĀLISMS (no 20. gs. 60. gadu beigām)

• Reakcija pret abstrakto ekspresionismu
• Masu (populārās) kultūras attīstība
• Mākslas darbu saturs: klusās dabas kompozīcijas, pilsētas ainavas (skatlogi, metro stacijas u. c.), modernā pilsētas dzīve, masu kultūra, automašīnas, ātrās ēdināšanas restorāni u. c.

LASĪT VAIRĀK

SATURS UN KONTEKSTS

FOTOREĀLISMS (no 20. gs. 60. gadu beigām)

Fotoreālisma mākslinieki attēloja redzamo fotogrāfijās un liela mēroga audekliem. Viņu mērķis ir panākt absolūtu līdzību starp gleznu un fotogrāfiju, izvairoties no jebkāda politiska, sociāla vai kāda cita rakstura vēstījuma. Fotoreālisma māksla ir precīza, bezkaislīga, neemocionāla realitātes atveide. Reizēm kā mērķis ir arī pierādīt glezniecības

pārākumu par fotogrāfiju (spēju attēlot precīzi visas detaļas, atšķirībā no fotoobjektīva, kuram var būt tehniski ierobežojumi). Darbu tēmas ir ikdienišķas. Iecienītākie objekti bija pulētas virsmas un skatlogi, materiāli, no kuriem atspīd gaisma. Precīzs gaismas un ēnas attiecību saspēle uz audekla ļāva padarīt gleznojumu īpaši reālistisku.

1/1

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

FOTOREĀLISMS (no 20. gs. 60. gadu beigām)

• Precīza fotogrāfijas reprodukcija uz audekla
• Detaļu precizitāte
• Liela mēroga audekli

• Plāns krāsas klājums, gluda virsma

LASĪT VAIRĀK

MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI

FOTOREĀLISMS (no 20. gs. 60. gadu beigām)

Sākumā mākslinieks dokumentē vēlamo ainavu vai mākslas objektu fotogrāfijā. Pēc tam viņš rūpīgi izpēta katru fotogrāfijas detaļu un pakāpeniski pārnes to uz liela mēroga audekla, visbiežāk izmantojot projekciju. Vislielākā mākslinieka uzmanība tiek pievērsta detaļu precizitātei – formām, krāsām un pat gaismas atspīdumam no virsmām bija jābūt maksimāli precīzam, lai

skatītājam rastos ilūzija, ka viņš skatās uz fotogrāfiju, nevis apgleznotu audeklu.

1/1

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

FOTOREĀLISMS (no 20. gs. 60. gadu beigām)

Ralfs Goings

Ričards Estess

Odrija Fleka

(dz. g. 1932, ASV)

(dz. g. 1928, ASV)

(dz. g. 1931, ASV)

Gleznoja pilsētas ielas, skatlogus, atspulgus.

Vislabāk pazīstams ar hamburgeru, virtuļu un pikapu gleznām.

Sarežģītas augļu, ziedu kompozīcijas, sveces un sieviešu kosmētikas piederumi. Caur mākslu diskutē par sievietes ideāla stereotipiem.

1/2

PERSONĪBAS UN MĀKSLAS ARTEFAKTI

FOTOREĀLISMS (no 20. gs. 60. gadu beigām)

Čaks Klouzs

vija celmiņA

(dz. g. 1938, Latvija, ASV)

(dz. g. 1940, ASV)

Dabas motīvi – okeāns, zirnekļu tīkli, zvaigznes un akmeņi.

Vislabāk pazīstams ar portretiem un pašportretiem.

2/2